Akadēmiskais centrs
Ar Latvijas Universitātes (LU) fonda valdes locekli, profesoru Mārci Auziņu un zvērinātu advokātu, LU mācībspēku un ziedotāju Lauri Liepu sarunājas Māris Zanders.
Lietojot vecmodīgu politekonomisko terminoloģiju, sākotnējais kapitāla uzkrāšanās periods Latvijā, šķiet, ir noslēdzies. Tas arī nozīmē, ka cilvēkiem ir bijis laiks visādās formās parādīt savu jauniegūto turību un nu viņi var pievērsties nākamajam līmenim, proti, ziedošanai. Tā vismaz vajadzētu būt. Vai tā ir?
Mārcis Auziņš: Droši vien vienas atbildes uz šo jautājumu nav, jo nav arī viena iemesla, kādēļ cilvēki vispār ziedo. Piemēram, šī lēmuma pamatā var būt kaut kas tāds, ko mēs varētu saukt par pienākuma apziņu. Es esmu šajā augstskolā mācījies, tā ir mana alma mater, kas man devusi kaut ko, kas vēlāk man dzīvē palīdzējis, tādēļ es ziedoju. Cits variants varētu būt, ka ziedotājs nevis jūt, ka, tēlaini izsakoties, ir jāatdod parāds, bet viņš ziedojot gūst prieku un gandarījumu. Esmu kādu laiku dzīvojis ASV. Var, protams, teikt, ka tur cilvēki ziedo, rēķinoties ar lielām nodokļu atlaidēm, tomēr man tā nešķiet. Viņi ziedo, jo šī rīcība ir kļuvusi par kultūras sastāvdaļu. Ja runājam par Latviju, tad es negribētu mēģināt precīzi raksturot, cik tieši situācija ar ziedošanu Latvijā ir pietuvojusies ASV praksei, tomēr man liekas, ka tendence Latvijā ir pozitīva. Mēs esam pieredzējuši Latvijā, ka ir cilvēki, kurus mēs – fonds, Latvijas Universitēte – neesam speciāli uzrunājuši, tomēr viņiem kāds dvēseles impulss vedina to darīt.
Lauris Liepa: Kritiski svarīgs ir jautājums par šo vēsturisko procesu, kuru tu nedaudz ironiski raksturoji. Proti, ka mēs no cilvēkiem, kuri ir atkarīgi no kādas sistēmas, kļuvām paši par savas dzīves saimniekiem, kuri paši domā par savu nākotni. Šis pārejas posms, manuprāt, noslēdzās 21.gadsimta sākumā, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā. Mēs iztaisnojām muguras. Ieejot Latvijas Universitātes galvenajā ēkā Raiņa bulvārī, mēs redzam sienu, uz kuras minēti atbalstītāji – gan privātpersonas, gan uzņēmumi – un mēs arī redzam, ka šis loks ir diezgan daudzveidīgs. Un starp iemesliem, kādi motivē atbalstītājus un ziedotājus, es vēl minētu – papildinot profesoru Auziņu – arī vēlmi, lai Latvijā attīstās augstākā izglītība, kas savukārt paaugstinātu līmeni jomās, kurās ziedotāji un atbalstītāji paši strādā. Tu gribi gan palīdzēt, gan, palīdzot, veidot komfortablu vidi sev pašam. Ja mēs runājam par salīdzinošiem novērtējumiem, tad man šķiet, ka te lietderīgi būtu nodalīt vairākas grupas. Piemēram, starp tiem cilvēkiem, kuri atbalsta, bez atlīdzības lasot lekcijas vai piedaloties dažādās darba grupās, aktivitātes līmenis manā skatījumā jau ir diezgan augsts. Tajā pašā laikā pilnīgi noteikti ir turīgi cilvēki, kuri vēl nav aizdomājušies par šo tēmu, kuri vēl uzrunājami.
Man ir hipotēze, ko varam apspriest. Ja cilvēks ziedo muzejam, izstādes vai teātra izrādes organizēšanai, tad rezultāts ir, ja tā var teikt, kaut kas taustāms. Galu galā cilvēks var smuki nofotogrāfēties atklāšanā. Savukārt ziedošanai izglītībai, zinātnei ir grūtāka, jo rezultāts nav tik vizuāli saprotams. Vai varbūt tā: ja vēl aicina ziedot konkrētai iekārtai, tad vēl saprotams, bet tā vispār izglītībai…
M.A.: Mana pieredze saka, ka cilvēku, kuri ziedo, vēlme nav nofotogrāfēties pie konkrētās iekārtas. Taisnība tev ir tādā aspektā, ka arī LU fonds, aicinot ziedot, cenšas ļoti precīzi formulēt, kam ziedot. Nevis vienkārši izglītībai vispār. Piemēram, savulaik bija ļoti skaists projekts – par godu Latvijas Universitātes simtgadei atjaunot ērģeles Lielajā aulā.
L.L.: Man šķiet, ka fonds darboja ļoti uzmanīgi, jo, tēlaini izsakoties, atvērti ir gan plašie vārti – proti, tu ziedo fondam vispār, jo tu pazīsti ar fondu saistītos cilvēkus, uzticies viņiem – gan šaurāki vārti, kur ziedošanas mērķis ir ļoti precīzs. Piemēram, Absolventu taka Botāniskajā dārzā. Tāpat jāpiemin, ka netrūkst ziedotāju, kuri nevēlas, lai viņi tiek publiskoti, tātad viņu mērķis nav nofotogrāfēties.
Ja skatās tās augstskolas Rietumos, kuras objektīvu iemeslu dēļ var rēķināties ar lielākiem ziedojumiem, tad redzam lielu dažādību naudas izlietojumā. Kāds grib savā vārdā nosauktu stipendiju studentiem, cits uzskata, ka augstskolai nepieciešams peldbaseins un tā tālāk. Ja skatāmies šādā kontekstā, kur mēs esam Latvijā?
M.A.: Jā, varianti ir dažādi. Tā var būt ēka, telpa. Piemēram, Rakstu mājā būs privātu ziedotāju no ASV atbalstīta izstāžu zāle. Un mēs, protams, ceram, ka arī Latvijā būs – līdzīgi kā ASV – ,piemēram, tāda un tāda ziedotāja vārdā nosaukta bibliotēkas vai pētniecības centra ēka. Ēka. Var šķist, ka tie ir pārāk ambiciozi mērķi, bet, pirmkārt, jā, fonda mērķi ir ambiciozi, un, otrkārt, atsevišķu ziedotāju, piemēram, SIA “Mikrotīkls”, devums jau ir mērāms miljonos eiro.
L.L.: Es gan gribētu piebilst, ka Latvijas Universitātes fonds ir izveidojis labu sistēmu, kas aptver arī mazākus ziedojumus. Galu galā ASV prezidenta amata kandidāti arī neatsakās no piecu dolāru ziedojumiem. Ja ziedošana kļūst par konkrētajā sabiedrībā kultūras sastāvdaļu, tad arī salīdzinoši nelieli ziedojumi gala rezultātā ģenerē vērā ņemamu summu. Citiem vārdiem sakot, svarīgi ir izveidot un piedāvāt veselu spektru dažādām ziedojumu summām un formām.
M.A.: Atceroties tavā jautājumā minētos piemērus, jā, pastāv arī forma, kad runa ir par stipendijām vai citādi personalizētiem veidiem. Piemēram, es pats kādu laiku esmu bijis Millera viesprofesors Kalifornijas Universitātē, Bērklijā. Millers šajā gadījumā ir nevis kāds izcils zinātnieks, bet mecenāts, kurš ir nodibinājis šo profesora vietu un nodrošina, lai to varētu uzturēt. Šādā kontekstā domājot, būtu apsveicami un loģiski, ka, ja potenciālajam mecenātam kāds pētniecības virziens liekas perspektīvs, interesants un atbalstāms, viņš fokusē savu atbalstu tur.
Vai var arī otrādi? Proti, ka Latvijas Universitāte deklarē, ka, lūk, šādi un šādi virzieni ir atbalstāmi, un tad uzrunā atbalstītājus?
M.A.: Tā jau arī notiek, mums jau ir šāds, tēlaini izsakoties, ideju portfelis. Un šis portfelis ir diversificēts. Tajā ir gan sporta virziens, gan tik ambiciozs mērķis, kā izveidot tādu vidi, lai Latvijā līdz 2050.gadam, ja tā var teikt, izaugtu Nobela prēmijas laureāts. Turklāt arī jēdziens “vide” ir precīzi definējams. Viens virziens – ataicināt uz Latviju un nodrošināt atbilstošus apstākļus ļoti augsta līmeņa pētniekiem, kuri te strādā un izveido savu skolu. Otrs virziens – atrast jaunus, ļoti perspektīvus cilvēkus tepat Latvijā un nodrošināt viņiem apstākļus. Proti, šobrīd pētniecībā strādājošie tērē savu laiku daudzām administratīva rakstura funkcijām, savukārt, ja šos jaunos, perspektīvos cilvēkus no tādām atbrīvotu, viņi varētu visu savu laiku veltīt pētniecībai un viņu jauda daudzkārtīgi palielinātos.
Vēl domājot par ziedošanas procesa psiholoģiskajiem aspektiem, man šķiet, ka problēmas var radīt tas, ka izglītība un zinātne ir jomas, kurās rezultāts nav redzams pēc gada, pusotra. Tajā pašā laikā ir tikai normāli, ja cilvēks nedomā kategorijās “nākamā paaudze”, viņš vēlas redzēt rezultātu ātrāk. Kā šo domāšanas paradumu mainīt?
L.L.: Viena iespēja ir visnotaļ empīriska. Tu vari ņemt statistiku un demonstrēt, kas notiek zemēs, kur ir laba izglītība. Proti, tu parādi cēloņsakarības, kas ir diezgan drošas un tātad iedrošinošas. Otra iespēja ir akcentēt emocionālo pusi. Piemēram, daudzu ziedotāji ir cilvēki, kuriem pašiem jau ir bērni, mazbērni, un te arguments ir tāds, ka uzlabojumi izglītības sistēmā varētu padarīt vieglāku tavu bērnu un mazbērnu ceļu. Man gan arī jāpiebilst, ka ir iespējami ātrāki rezultāti, ja iejaukšanās ir ķirurgiski precīza. Piemēram, “Iespējamā misija” tajā Latvijā izglītības sistēmā, kura ir vēl pirms augstākās. Mēs jau tagad redzam labus piemērus šīs misijas rezultātiem skolās.
Vai nepastāv risks, ka paradoksālā kārtā, jo labāk veiktos fondam, jo lielāks kārdinājums būtu politisko lēmumu pieņēmējiem teikt: ā, jums tāpat ir labas sekmes, mēs dosim mazāku publisko finansējumu. Jau vairākkārtīgi pieminētajās ASV šādas epizodes ir jau bijušas.
M.A.: Mana pieredze rektora amatā, tāpat darbojoties fondā, saka, ka, nē, šādas sajūtas man nav. Cita lieta, ka dažkārt dažu projektu gadījumā ziedotāju pusē var nojaust skepsi – mēs, privātie atbalstītāji nevaram to darīt valsts vietā, tas tomēr ir valstij jādara. Tas nav pārmetums, jo šādi apsvērumi arī ir diezgan loģiski. Tajā pašā laikā fondiem kā formai ir savas būtiskas priekšrocības. Piemēram, ziedojumu piesaiste kādas pētniecības iekārtas iegādei. Ja tas notiek, izmantojot privātos ziedojumus, nevis publisko finansējumu, iepirkuma procedūras kļūst ievērojami vienkāršākas Tas arī saistīts ar to, ka fonds nav valsts institūcija. Īsi sakot, daudzas lietas mēs varam izdarīt efektīvāk un nereti arī lētāk.
Tas jauki, ka Mārcim šādas sajūtas nav. Lieta tā, ka mēs varam pat nerunāt par izglītību un zinātni, lai prātā nāktu situācijas – vides aizsardzība, kādas kultūras vai sociālā atbalsta aktivitātes – kad valsts it kā paļaujas uz privāto, pilsonisko iniciatīvu un distancējas.
L.L.: Šis nav vienkāršs jautājums. Paskatoties platformu “ziedot.lv”, patiešām var redzēt ziedojumu mērķus, kuriem normālā sabiedrībā nevajadzētu būt ziedojumu mērķiem, kur vajadzētu būt valsts nodrošinājumam. Piemēram, ja runa ir par kādām operācijām medicīnā. Man šķiet, ka šajā ziņā ir kāpumi un bēgumi. 2008. – 2009.gada krīze patiešām radīja situāciju, kad privātā iniciatīva bija spiesta dažkārt aizstāt valsti. Tagad mēs dzīvojam kara situācijā, kas fokusē daudzu cilvēku uzmanību un arī naudu uz tūlītējiem drošības jautājumiem, nevis tādām garāka termiņa tēmām kā izglītība un zinātne.
M.A.: Ja mēs atkal lietojam ASV kā piemēru, tur privātas augstskolas saņem publisko finansējumu. Mums Latvijā arī ir diskusijas par to, vai privātām augstskolām tāds ir jāsaņem. Tomēr sāls ir tajā, vai augstskola orientēta uz peļņu. Ja nav, tad patiesībā nav problēma, ja kombinējas privātais un publiskais finansējums. Runājot par Latvijas Universitāti un tās fondu, tad principā mēs cenšamies piesaistīt privāto iniciatīvu, privāto naudu virzienos, kuri nav valsts tiešas intereses vai atbildības objekts, bet kuri mūsu skatījumā nepieciešami izglītības un zinātnes attīstībai.
