Akadēmiskais centrs
Maija pēdējā nedēļā Vašingtonas Universitātē, Sietlā notika Baltijas studiju pētniecības veicināšanas apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies, AABS) 28. konference "Baltijas studijas krustcelēs" (Baltic Studies at a Crossroads). Pateicoties Latvijas Universitātes (LU) fonda atbalstam bija iespējams Baltu filoloģijas maģistrantam Elvim Frikam nolasīt zinātnisku referātu – “Atgriešanās garša: latviešu pēctrimdas tekstos caur gastropoētisko aspektu” un satikties ar amerikāņu-latviešu kopienu, lai veicinātu LU fonda ideju izplatību.
Elvis Friks dalās stāstā par braucienu uz Sietlu: “Sietlas debesis ir savilkušās pelēkos mākoņos un atgādina austrumu izplūdušos tušas zīmējumus. Lidostā veikli atrodam norādes par vilcienu, kurš piestāj netālu no Vašingtonas Universitātes. Iekāpuši vilcienā, pa logu vērojam slapjās, noliekušās koku lapas. Pirms lidmašīnas nolaišanās droši vien bija nolijis lietus. Juris Cilnis, amerikāņu-latviešu kopienas aktīvs dalībnieks un mācītājas Dairas Cilnis vīrs, mums vēlāk pastāstīs anekdoti par Sietlas lietu. Bet pirms tam, mēs kopā ar prof. Ojāru Lāmu un prof. Ievu Kalniņu dodamies reģistrēties Baltijas studiju pētniecības veicināšanas apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies, AABS) 28. konferencei "Baltijas studijas krustcelēs" (Baltic Studies at a Crossroads), kura norisinās no 27. līdz 29. maijam.
AABS konference notiek reizi divos gados atšķirīgās Ziemeļamerikas universitātēs. Konferences programma veidota tā, ka paralēli notiek dažādas akadēmiskas sekcijas. Tās ir izkaisītas pa visu universitātes pilsētiņu. Lielākajā zinātniskajā pasākumā, kurš veltīts Baltijas pētniecībai, zinātnieki lasa referātus par vēstures un atmiņas mijiedarbību, par ebreju un dzimtes studijām, un citiem jautājumiem. Plenārsēdēs apspriež ekonomikas un biznesa jautājumus, kā arī hibrīdsekcijās aplūko mākslu, mūziku un reliģiju.
Pirmās dienas sekcijā –“Ēdiena reprezentācija literatūrā un dzīves stāstos” kopā ar literatūrzinātnieku Ojāru Lāmu lasām referātu “Atgriešanās garša: latviešu pēctrimdas tekstos caur gastropoētisko aspektu”. Tuvāk aplūkojam rakstnieces un profesores Agates Nesaules, dzejnieka Jura Kronberga, žurnālistes un rakstnieces Ināras Vērzemnieks tekstus, uzsvaru liekot uz pēctrimdas klātbūtni, kā arī atgriešanos simboliskā dzimtenē deviņdesmito gadu sākumā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tie, kuri devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara beigās, mēģināja atgriezties Latvijā. Šis pēctrimdas fenomens parādās arī kā motīvs literatūrā. Trāpīgi un nedaudz drūmi pēctrimdas problemātiku raksturo Margitas Gūtmanes atmiņa par dzejnieci Veroniku Strēlerti. Trimdu var salīdzināt ar atrašanos lidmašīnā. Pa nelielo lodziņu pasažieri vēro rietošo sauli (dzimteni), kad lidmašīna ir nosēdusies un ceļotāji var izkāpt uz cietzemes (pēctrimda), saule jau ir paspējusi norietēt un ir iestājusies tumsa.
Ēdiena attēlojums literatūra ir ne tik daudz par ēdienu, kā par plašākām funkcijām literārā tekstā. Agate Nesaule romāna “Zudušie saulgrieži” neomitoloģiskā atgriešanās konstrukcijā parādā pirmstrimdas un pēctrimdas garšu opozīciju: aveņu kūka – šprotu pastēte. Jura Kronberga dzejai raksturīga kosmopolītiska rotaļa ar vārdiem, kur ar nātru zupas tēlu dzejnieks novelk pirmatnēju garšas robežu. Ināras Vērzemnieks tekstā vecāsmātes māsas mājās katrā ēdienreizē obligāts ir deserts. Salduma garša parādās kā opozīcija Sibīrijas bada traumai.
Konferences noslēguma dienā apmeklējam amerikāņu-latviešu dievkalpojumu Sietlā. Svētdienas rītā pamostamies agri, satiekamies viesnīcas pirmā stāva atpūtas telpā. Katru sarunu allaž uzsākam ar jautājumu – cik ir pulkstenis Latvijā? It kā “īstā” ķermeņa laika izjūta ir neatņemami pakārtota Latvijas ritmam. No Universitātes rajona (U district station) pieturas izbraucam ar vilcienu līdz Ziemeļu daļas (Northgate station) pieturai. Gar ceļu uz latviešu kultūras centru pamanām augam mežrozīšu krūmus, dzeltenas gundegas, dažas pienenes. Jokojam, ka dabas ainava norāda latvisko ceļa virzienu. Uzmanīgi sekojot kartes norādēm, pēkšņi aiz ceļa līkuma izpeld brūna ķieģeļu ēku, koši sārtu rododendru kupenu ieskauta. Pie latviešu kopienas ēkas durvīm mūs laipni sveicina Juris Cilnis, kurš pavada mūs dziļāk mājīgajās telpās uz baznīcas spārnu. Gar sienām ir redzamas gleznas ar Vecrīgas tēlojumu, citās sarkanbaltsarkanu motīvu. Satiekam arī Vairu Pelēķi, bibliotekāri un LU fonda mecenāti, ar kuras palīdzību jau vēlāk salasām divas milzīgas kartona kastes ar latviešu trimdas autoru darbiem. Grāmatas noderēs trimdas studiju procesam. Dievkalpojumu vada mācītāja Daira Cilnis. Uzrunājot draudzi, viņa piemin amerikāņu-latviešu kopienu, kā neatņemamu daļu no Latvijas. Neilgu brīdi tiek pieminēti Rīgas barikāžu notikumi, savelkot tos kopā ar ukraiņu tautas cīņu par neatkarību. Netālu no altāra simboliski liesmo svece, kura turpinās degt, līdz ukraiņu tauta uzvarēs.
Vaira Pelēķis sirsnīgi mums izrāda bibliotēkas telpas. Viņas dzīvesprieka un lieliskās humora izjūtas dēļ jūtamies kā seni draugi. Pa reizei Juris uzplēš kādu joku. Un šķiet, ka trāpīgi izteic trimdas gastropoētisko diskursu pavisam vienkāršā vārdu spēlē: “Kāposts, kāposts, kāposts.. Anšlavs, Anšlavs, Anšlavs”. Papildinot izteikumu ar nelielu skaidrojumu, ka Anšlavs jau tomēr bija tāds švītiņš. Protams, ka A. Eglītis bija ražīgs trimdas literatūras autors, ar kura darbiem uzauga paaudze svešumā.
Izrādās, ka ar Juri Cilni nākam no vienas Rīgas daļas – Grīziņkalna pievārtes. Kamēr viņš pavadīja bērnību Krāsotāju ielas puses mājā, es uzaugu pavisam netālu daudzstāvu ēkā Avotu ielā. Kopīgi atceramies daudzo māju pagalmus un ēku fasādes. Salīdzinām atmiņas ar mūsdienām – uz kura Matīsa ielas posma vēl saglabājies bruģis.
Pie kopīgas kafijas tases satieku kādu amerikāni, kurš pavisam nesen uzzinājis, ka viņam ir latviska izcelsme. Viņa tēvs nekad mājās nav stāstījis par Latviju. Vēlāk viņš uzmeklējis latviešu kopienu, lai atjaunotu šo zudušo saikni.
Uz uzklāta galda izceļas rūpīgi sasmērētas sviestmaizes ar siera un šķiņķa šķēlīti. Kāda sieviete ar sirsnīgu smaidu aicina nobaudīt mājās pagatavotu biezpienmaizi ar sagrieztiem lociņiem.
Mēs ciemojamies pavisam neilgu brīdi, lai paspētu atgriezties konferences dalībnieku noslēguma pasākumā. Daira mums ierāda vietu ģimenes mašīnā un Juris aizved līdz studentu pilsētiņai. Pa ceļam dalāmies ar iespaidiem par Sietlu. Juris paspēj mūsu čalošanā arī iepīt kādu joku. Juris smaidot saka: “Kāds kungs nesen atbraucis uz Sietlu. Spēcīgi līst lietus un viņš paglābjas kāda durvju ailē blakus mazam zēnam. Viņš domīgi pajautā, vai Sietlā vienmēr līst? Uz ko zēns atbild, – kā es to varētu zināt, esmu tikai sešus gadus vecs”.
Par Latvijas Universitātes fondu
Jau kopš 2004. gada Latvijas Universitātes fonds nodrošina iespēju mecenātiem un sadarbības partneriem atbalstīt gan LU, gan citas vadošās Latvijas augstskolas, tā investējot Latvijas nākotnē. LU fonda prioritātes ir atbalstīt izcilākos studentus un pētniekus, veicināt modernas mācību vides izveidi, kā arī universitātes ēku būvi un rekonstrukciju.
