"Viss šis mani padara mazliet traku, bet arī ļoti laimīgu." Saruna ar LU Gada studenti Signi Višku

Pirms intervijas Signe piekodina, lai visur, kur viņa iesmejas, iekavās tiktu ielikta piezīme “smejas”. Lūdzu viņu nedaudz pasmieties jau tagad, lai dzirdu, vai lenšu ierakstītājs to spēs ierakstīt. Tā nu esmu piedabūjis Signi uz smiekliem. Vēl vairākas reizes pārbaudām, kā tas skan ierakstā. Secinājums – tikpat īsti kā allaž.

1 2

Signe Viška – lillā ir viņas krāsa. [1] Foto: Rvīns Varde. [2] Bakalaura grāds valodniecībā iegūts ar izcilību. Foto no personīgā arhīva.

Sveiki labdien, mani sauc Signe Viška.. (smejas)

Un, ja nemaldos, tad tu esi arī Gada students.

Jā, beidzot esmu pieņēmusi šo faktu.

Kā tev liekas, ko tevī ieraudzīja tie, kas tevi šai nominācijai izvirzīja un pēcāk atbalstīja balsojumā?

Manuprāt, cilvēki spēj novērtēt, ja kāds dara to, kas tiešām patīk, un tam veltī visas pūles un enerģiju. Liekas, tieši to arī manī saskatīja, jo darbojos ar literatūru, valodu, tulkošanu, dažādiem kultūras projektiem – viss šis mani padara mazliet traku, bet arī ļoti laimīgu. Nesen kādā sarunā teicu, ka – it īpaši pēdējā laikā – dzīves jēgas sajūtu dod literatūra un, manā gadījumā, arī vācu valoda. Domāju, ka šī dzīves jēgas un dzirksts sajūta ir vismaz nedaudz pamanāma, tādēļ arī man tika piešķirts tas gods kļūt par Gada studenti.

Ir mazliet neierasti, ka nominēts un apbalvots ir students no filologu vidus, vēl neierastāk – ka no vācu filologiem. Šis būs jautājums, kas izskan daudzās intervijās, bet šķiet, ka daudzus varētu interesēt – kāds bijis tavs ceļš pie vācu valodas, kas aizveda līdz studijām LU HZF Ģermānistikas nodaļā?

Runājot par filologiem Gada studenta godā – aizpagājušogad tika izvirzīta un apbalvota Māra Ulme, kas studēja Angļu filoloģiju. Mans ceļš pie vācu valodas ir bijis apzināti neapzināts – būtībā ar šo valodu es uzaugu. Maza būdama, skatījos dažnedažādas vācu pārraides un šo to arī iemācījos. Bērniem jau patīk palielīties ar vārdiem, ko viņi zina, it īpaši, ja tie ir svešvalodā, un bērnudārzā visi bija gaužām pārsteigti, ka protu vācu vārdiņus. Skolā nopietnākas vācu valodas apguves ļoti trūka, lai gan mācījāmies angļu valodu un vēlāk arī krievu valodu, ko izvēlējos vecāku ietekmē, kuri teica: “Vācu valodu tu jau proti, ņem krievu valodu”, kam zināmā mērā varu piekrist. Vidusskolā biju izlēmusi saistīt dzīvi ar vācu valodu, tāpēc gatavojos eksāmenam ar fakultatīvo nodarbību palīdzību. Reizi nedēļā man bija šīs stundas, kurās ieguvu stingrus gramatikas pamatus – pirms tam bija tikai nojauta, ka runāju pareizi, bet man bija svarīgi to arī apzināties. Ar pareizrakstību gan gāja grūtāk, jo līdz tam vācu valodu biju izmantojusi galvenokārt mutiski un bija divreiz jādomā, vai "Vater" rakstīt ar V vai F. (smejas)

1 2

[1] "Satori" autoru radošajā vasaras nometnē Mazirbē. 2018. gada augusts. Foto: Anna Andersone. [2] "Satori" grāmatžurnāla "Debesis un Elle" atvēršanā (22.11.2018.). Foto no personīgā arhīva.

Kad tu beidzot nonāci sengaidītajā vidē – vācu filoloģijas 1. kursā –, ar kuru filoloģijas jomu tu visvairāk vēlējies saistīties? Tā varētu nebūt viegla izvēle, ņemot vērā, ka šīs programmas piedāvājums ir tiešām plašs.

Visvairāk vilināja literatūrzinātne, arī tulkošana un, protams, valodniecība. Pirms pieteikšanās studijām fakultātes mājaslapā skatījos informāciju par programmu, kur bija teikts, ka paredzama specializēšanās literatūrzinātnes vai valodniecības un tulkošanas modulī. Mazliet pārdzīvoju, jo būtu lielas grūtības izvēlēties, taču vēlāk izrādījās, ka sadalīšanās moduļos nenotiks, par ko izjutu atvieglojumu un prieku – es nejutos tā, it kā būtu kaut ko nokavējusi.

..šajā brīdi gandrīz aizlidoja pīrādziņi.. (abi smejas; ir vējains laiks, un intervija notiek LU HZF pagalmā.)

Mūsu programma dod vispārīgu, bet dziļu ieskatu dažādās filoloģijas nozarēs. Nevarētu teikt, ka jūtos pilnīgi droša valodniecībā, taču tulkošanas kursi praktiski noderēja dzīvē un pamudināja pētīt un analizēt tulkojumus. Literatūrzinātne paplašināja manu interešu loku – sevišķi par Austrijas un Šveices literatūru, izkopa literāro gaumi un stilu, atklāja jaunus autorus un žanrus, ko iemīļoju, piemēram, Kurzgeschichte jeb īsais stāsts, Trümmerliteratur jeb lausku literatūra. Tā radās pēc 2. Pasaules kara, kad autori aprakstīja pēckara pasauli un centās pārstrādāt kara pārdzīvojumus literatūrā. Vairāki tālaika rakstnieki man ir tuvi – Ilze Aihingere (Ilse Aichinger), Volfgangs Borherts (Wolfgang Borchert), kura lugu “Draußen vor der Tür” (Tur ārā aiz durvīm) iesaku izlasīt katram. Liekas, latviski vēl nav tulkota, bet varbūt es meloju. Pie tā varētu pieķerties.

Vai nevarētu būt tā, ka šī “lausku literatūra” tevi uzrunāja, jo pati, uzsākot studijas, piedzīvoji lielas pārmaiņas, kad nācās atstāt dzimto pusi un visu līdz šim ierasto?

Jā, protams! Šo dzīves posmu nekādā gadījumā gan nesauktu par lausku vai graustu posmu (smejas), lai arī tas bija izteikti kontrastējošs ar līdzšinējo, to joprojām uzskatu par vienu no aizraujošākajiem laikiem. Un spēcīgs atspēriena punkts jau pašā sākumā bija atbalsts no LU fonda – būdama vēl pirmkursniece, ieguvu M. M. V. Petkevičs piemiņas stipendiju, bet trešajā kursā – Kristapa Morberga stipendiju. Tā ir tāda netverama sajūta, kad kāds jau no paša sākuma notic tev un tavām spējām, turklāt kopā ar ticību un labiem vārdiem vēl sniedzot finansiālu atbalstu. Tas motivēja, turklāt nevajadzēja uztraukties, kā paralēli studijām nopelnīt maizītei. Bet vispār, pabeidzot vidusskolu, man ne sapņos nebūtu rādījies, ka nonākšu tur, kur tagad esmu. Man bija grūti iedzīvoties Rīgas urbānajā vidē, jo sirdij tuvāka ir daba, bet izrādās, ka Rīgā ir vietas, kur justies kā mājās, bet tas tāpēc, ka iepazinu cilvēkus, kuri ir kā mājas.

1 2

[1] Kaspars Zalāns un Signe Viška Radio NABA studijā. Foto: Lote Lārmane. [2] No kreisās: Jānis Joņevs, Signe Viška un Kaspars Zalāns Radio NABA studijā.

Un, ja nekļūdos, tieši šajā laikā sākās tava iefiltrēšanās literārajās aprindās. Kas to iekustināja un kā tas notika?

Kā saka Rvīns Varde, visas šīs aprindas ir micēlijs. Es micēlijā iekļuvu tajā gadā, kad iestājos HZF, tas bija 2015., nē, 2016. gads – redz, es pat nejūtu, kā laiks paskrien. Tā paša gada beigās es pieteicos Literārajā Akadēmijā, kur arī tiku iekšā. Tur es mācījos prozas rakstīšanu pie Ingas Žoludes. Tā bija pirmā saskare ar "īsto" literāro vidi. Sākumā es biju ļoti kautrīga (dažreiz tāda esmu joprojām), bija grūti izteikties, bet, jo vairāk rakstīju, jo labāk iemācījos runāt. Sanāca, ka rakstīšana uzlaboja manas spējas verbalizēt to, ko vēlos.

Psiholingvistikas pētījumi to apliecina..

Psiholingvistika, jā! Viens no maniem mīļākajiem kursiem (pie dr. Heiko Martena). Tā nu pamazām ar Literāro Akadēmiju viss iesākās, tad iesaistījos HZF Studentu pašpārvaldē un ņēmu paspārnē akustiskos dzejas un prozas vakarus. Organizējot šos pasākumus, metu nedrošību pie malas, aicināju autorus piedalīties ar lasījumiem, kontaktējos ar dzejniekiem un prozaiķiem, ar kuriem nekad agrāk nebiju runājusi un ar kuriem sākumā pat bija nedaudz bail runāt. Nevis tāpēc, ka baidījos no viņiem, bet tāpēc, ka tik ļoti cienīju (un joprojām cienu) to, ko viņi rada.

Kurā brīdī tu apzinājies, ka esi daļa no mūsdienu literātu pasaules – ka tā ir tava nodarbošanās un turpmākais aicinājums, ka tavs vārds jau ir nostiprinājies un atpazīstams?

Tas gan ir skaļi teikts! Daudzi uzskata, ka par rakstnieku kļūst vien tad, kad ir izdota pirmā grāmata. Tam es līdz galam nevēlos piekrist. Pat ja man kādreiz iznāks grāmata, stāstu krājums vai kas cits, diez vai spēšu teikt, ka esmu rakstniece, drīzāk – es rakstu. Rakstnieka tituls ir kaut kas cēls, un pagaidām negrasos ar to identificēties. Toties ir patīkami būt tik tuvu cilvēkiem, ko uzskatu par rakstniekiem un dzejniekiem. Protams, liels solis uz priekšu ir pirmās publikācijas periodikā, grāmatžurnālos, interneta laikrakstos, pirmie tulkojumi... mans pirmais tulkojums no vācu valodas kā reize tika publicēts gandrīz precīzi pirms gada (14. februārī) – D. Gavriša stāsts “Manu priekšteču paražas kā mācība nākotnei” interneta žurnālā "Punctum". Tas bija ārkārtīgi sarežģīts tulkojums, bija liels gandarījums, kad tiku ar to galā. Ar to arī sākās – man pēkšņi gribējās darīt vairāk. Atskatoties nudien nav skaidrs, kur es tam atradu laiku, tāpat ar visu, ko daru tagad. Tas man patīk, tāpēc nemaz nepamanu, kur paskrien laiks. Enerģijas zudumi neliekas tik sāpīgi un neatgriezeniski, ja darbojas ar sirdij tuvām lietām. Bet, protams, ar to jābūt uzmanīgam.

1 2

[1] Akustiskais prozas vakars 2019. Foto: Anete Zatirka. [2] LU HZF Studentu pašpārvalde Akustiskajā dzejas vakarā 2019 (29.11.2019).

Pirmais nopietnais tulkojums droši vien bija gan valodisks, gan psiholoģisks pārbaudījums. Vai šai laikā tev bija tādi cilvēki, lietas un vietas, kas ļāva tam veiksmīgi notikt?

Šobrīd jau šķiet, “ak, tas tulkojums jau nebija nekas tik traks”, par grūtāko tulkojumu stāsts būs mazliet vēlāk. Runājot par Gavriša stāstu, palīdzēja studiju biedrs Bernards (abi smejas), kuram jebkurā nakts stundā varēja aizsūtīt kādu fragmentu un pajautāt, vai tas ir labi pārtulkojies. Mani atbalstīja pats autors, kuru drīkstēju iztaujāt par visiem teksta smalkumiem un mazāko šaubu gadījumā pārprasīt, cik pareizi esmu izpratusi saturu, jo nevar iztulkot tekstu, kuru neesi izgaršojis līdz mielēm. Tas nebūs tulkojums, kam lasītājs noticēs. Šajā tekstā ir daudz vēstures atsauču, un būtu stulbi kaut ko pārtulkot šķērsām, tāpēc izjutu milzīgu atbildību, kā jau pret katru darbu. Man palīdzēja cilvēki, kas paši ir tulkojuši, un, kā jau minēju, arī pats autors. To uzskatu par ideālu tulkotāja situāciju. Pēdējais no lielajiem tulkojumiem bija filmas “Kriminālās ekselences fonds” subtitru tulkojums vācu valodā. Tā ir mana sirdsvaloda, bet tas nenozīmē, ka tā ir mana dzimtā. Tur ir slengs, sarunvaloda un vārdu spēles. Liekas, filmu noskatījos reizes sešas. Labi, ka bija cilvēki, kas deva padomus – kursabiedrs Heiko, kas šeit bija ieradies apmaiņas programmā no Vācijas. Mēs vairākkārt caurskatījām titrus, lai viss būtu autentiski. Zinu, ka neviens tulkojums nav perfekts, bet negribējās, lai vācu auditorija skatās filmu un saka: “Nein, so spricht kein Mensch!” (nē, tā neviens nerunā!). Pat ja kāds tā teiktu, man ir pārliecība, ka esmu izdarījusi visu pēc labākās sirdsapziņas – tajos brīžos, kad Heiko iesmējās, es zināju, ka šī vieta ir izdevusies. Par to izjūtu milzīgu gandarījumu un esmu pateicīga
“KEF” radošajai komandai, kas deva šādu iespēju.

Tu pieminēji vārdu spēles tulkojumā. Visiem, kas tevi pazīst kaut nedaudz, ir zināms, ka vārdu spēļu radīšana ir gluži vai tava firmaszīme. Vai vari padalīties ar mīļāko no tām?

Bariņš ar Nikolajiem ir koļuktīvs. Un tie, kas nesaprot šos jokus, vienkārši nerubī višku (abi smejas).

Cik saprotu, tu sevi drīzāk apzinies nevis kā rakstnieci, bet kā plaša profila speciālisti, kam gadījies rakstīt gan lugas, gan dzeju un prozu, gan tulkot, un rakstnieka nosaukums kļūst par šauru. Vai būtu kas īpaši izceļams starp pārējiem darbiem, kas iezīmējuši kādu radošo posmu? Drīksti palielīties, jo Gada studenti drīkst.

Visu laiku biju uzskatījusi, ka esmu prozas autore. Bet tad pagājušajā gadā – arvien vairāk redzu to laiku kā lūzumpunktu – sāku rakstīt dzeju, kad vēl nebija salauzta sirds. Tad man salauza sirdi, un es vēl vairāk rakstīju dzeju. Tagad sirds ir sadzijusi, un es joprojām rakstu dzeju! Tas liekas diezgan kruti, jo agrāk biju ielikusi sevi prozas kastītē un uzskatīju, ka neko citu neprotu. Un tad pēkšņi...

Bet ir taču tik daudz autoru, gan vācu, gan latviešu, kas veiksmīgi variē starp izpausmes formām..

Tieši tā! Nesen man bija saruna ar Andru Manfeldi, un ko tik viņa neraksta! Librets, dzeja, romāni, stāsti, bērnu literatūra – nu ārprāts! Tiešām ir daudzi, kuri to spēj, un ar laiku, kad būšu pietiekami nobriedusi, saredzu sevi kā daudzbalsīgu autoru. Varbūt arī tādu, kas raksta bērnu literatūru. Bet to laiks rādīs. Patlaban domāju, ka jāstrādā pie stāstu krājuma un varbūt vēlāk dzejas. Būtu par to ļoti priecīga.

1 2

[1] "Ubi Sunt" redkolēģija literatūras festivālā "Prozas lasījumi 2019". No kreisās: Madara Līgotāja, Ruta Kurpniece un Signe Viška. Foto: Krista Saberova. [2] "Benji Knewman Vol. 11" grāmatžurnāla atklāšanā 2019. gada novembrī.

Pastāsti par savām šībrīža nodarbēm!

Jau kādu laiku esmu LU literārās vietnes Ubi Sunt satura redaktore, un strādāju ar dažādiem tekstiem, kas pie mums nonāk. Tad mēs tos caurskatām un iesakām, kā tos padarīt skanīgākus, melodiskākus, bet ne pārmēru, jo katrs teksts ir īpašs un negribas to sabojāt ar lieku iejaukšanos rediģējot. Gribas, lai uz tiem saglabājas oriģinālie puteksnīši – kā uz naktstauriņu spārniem, bez kā tie nevar lidot. Nupat esmu iesākusi tulkot šveiciešu autores Latas Semadeni romānu “Tamangūra”, kas ir brīnišķīga grāmata un kas, to pirmoreiz lasot, galvā uzreiz sāka skanēt latviski. Pagaidām tulkoju prieka pēc, lai redzētu, vai esmu uz to spējīga, tad jau redzēs, vai tas izvērtīsies par kaut ko vairāk. Ģermānistiem bieži ir tā, ka viņi vēlas pamēģināt tulkot tulkošanas pēc (Bernards piekrītoši pamāj). Ikdienā darbojos arī Radio NABA, kur veidoju sestdienu literāro pārraidi “Bron–Hīts”, to vadām kopā ar Kasparu Zalānu. Tas ir burvīgs vaļasprieks, un var satikt literātus, ar kuriem neesi runājis, uzzināt daudz ko jaunu par viņiem kā cilvēkiem, ne tikai kā par autoriem. Otrs raidījums, ko veidoju, ir “Rīgas stāsti”, kas vēsta par vēsturiskiem notikumiem un personībām Rīgā 19. un 20. gadsimta mijā.

Runājot par Ģermānistikas nodaļas cilvēkiem un atceroties vēl ne tik seno bakalaura darba rakstīšanu – vai tu nākotnē saredzi sevi šajā saimē?

Šī bija viena no tām  reizēm, kad Danksagung (pateicības) lappusi bakalaura darbā patiešām vēlējos ievietot, jo bija tik daudzi, kam teikt paldies! Īpaši gribētu izcelt savu tulkošanas pasniedzēju un bakalaura darba vadītāju Ievu Elsbergu, ar kuru iepazinos otrajā kursā. Viņa pati ir pieredzējusi tulkotāja, un viņas pasniegšanas stils ir gluži manā gaumē – brīvi, bet profesionāli. Noteikti minēšu mūsu nodaļas vadītāju profesori Inetu Balodi, par kuru tiešām nesaprotu,  kā viņa vienmēr visam atrod laiku – kā pasniedzēja, tulkotāja, nodaļas vadītāja un pētniece. Prof. Balode, tikko ierauga kādu iespēju, vienmēr un bez vilcināšanās piedāvā to studentiem. Gribas pieminēt arī profesori Tatjanu Kuharenoku, kas māca literatūrzinātni un visu, kas saistīts ar kultūru un medijiem – tā ir pasniedzēja, pie kuras ierasties uz lekciju allaž ir aizraujoši, pat ja esi atnācis viens. Diemžēl maģistrantūrā tā mēdz notikt, bet tajos brīžos es saprotu, ka esmu izvēlējusies īsto studiju programmu, jo ir iespēja individuāli strādāt un apkārt ir mācībspēki, kas palīdzēs augt. Tieši tāpēc zinu, ka atgriezīšos aktīvajā studiju apritē, jau tagad plānoju apmeklēt konferences un vieslekcijas.

Ko, tavuprāt, varētu nest nākotne – gan akadēmiskajā, gan literārajā laukā? Vai ģermānistika joprojām tevi vilina?

Domāju, ka ģermānistika ar literatūru iet roku rokā. Šobrīd esmu akadēmiskajā pārtraukumā, jo dzīve iegrozījās, teiksim tā, interesanti. Pēc smaga zaudējuma bija sajūta, ka vajag kaut ko mainīt dzīvē – ne drastiski, bet tomēr. Tā kā man nepatīk lietas darīt pa roku galam, nolēmu, ka studijas jāiepauzē, citādi tā būtu studēšana pa roku galam. Likās, ka apkārtējie šādu izvēli nosodīs, sak, kā tas var būt, ka gada students uzreiz pēc apbalvošanas ņem akadēmisko pārtraukumu, taču nē. Izrādās, ka biju vienīgais cilvēks, kas sev kaut ko pārmeta. 

1 2

[1] Latvijas Literatūras gada balvas 2020 tapšanas laikā. [2] Foto: Kaspars Eglītis.

Gada studenti arī nav akmens dievi..

Gan Ģermānistikas nodaļas pasniedzēji, gan citi bija tik atbalstoši, ka nudien nezinu, no kurienes biju ņēmusi tādu uzskatu. Gribas izdarīt visu uzreiz un nevainojami, bet tas ne vienmēr ir iespējams un to ne vienmēr vajag. Tagad, kad ikdienā nestudēju, ģermānistika joprojām aizņem vienu stūrīti galvā, paralēli tulkoju, tā ka valoda nekur nepazūd. Esmu droša, ka, atgriežoties studijās, būšu uzkrājusi jaunus spēkus. Un nav arī tā, ka esmu dīkdienis – veltu laiku izaugsmei un visiem šiem projektiem. Palīdzu tapt Latvijas literatūras gada balvai, kur atbildu par publicitāti (interesi par komunikāciju un PR noteikti sekmēja darbošanās radio), un tas šķiet satraucošs un patīkams pēcposms akustisko literāro vakaru rīkošanai Humanitāro zinātņu fakultātē.

Vai universitātē, Humanitāro zinātņu fakultātē, pašpārvaldē un visā tajā vidē, kas grozās ap universitāti, tev ir gadījies sastapt cilvēkus, bez kuriem šodien būtu grūti iztēloties pasauli?

Tieši studijas HZF lielā mērā ir vainojamas pie tā, kur pašlaik atrodos. Tieši iesaiste Studentu pašpārvaldē atvēra daudzas durvis. Arī mūsu nodaļā, lai gan studējošo ir maz, var just, ka mācībspēkiem rūp, un, tiklīdz parādās kādas iespējas saistībā ar apmaiņas programmām, projektiem, konferencēm un ārpuslekciju nodarbēm, pasniedzēji un nodaļas vadītāja uzreiz padod šīs ziņas tālāk. Šeit esmu saņēmusi nepieredzētu atsaucību – nekad nav nācies palīdzību izlūgties ar lūgšanos. Studējot esmu sastapusi draugus no pašpārvaldes un arī no vācu filoloģijas studijām – cilvēkus, kurus varu saukt par savu universitātes ģimeni.

1 2

[1] Foto no personīgā arhīva. [2] "Filantropjas stāstu" atvēršanas svētkos. 20.09.19. Foto: Toms Grīnbergs.