Vairākkārtēja stipendiju ieguvēja Katrina Mertsa: “Man visu laiku jāmeklē, ko darīt”

Saruna ar Katrīnu notiek Skype, jo viņa jau kopš studiju gada sākuma atrodas Vācijā, kur apmaiņas programmā studē ķīmiju. Viņa atklāj, ka stipendija rada lielu motivāciju aktīvi darboties un mācīties. “Viss ir iespējams – tikai jātic un jādara,” tā par stipendiju iegūšanu saka Katrīna.

Ko tu šobrīd studē Vācijā?

LU iesāku studēt ķīmiju, Vācijā man ir apmaiņas gads Erasmus+ ietvaros. Sen to gribēju, jau vidusskolā biju nolēmusi, ka to vēlos. Pagaidām nav viegli, ilgojos pēc draugiem un LU. Šeit programma ir krietni citādāka. Piemēram, pirmajā semestrī bija daudz brīva laika, bet otrajā viss pilnīgi citādāk. Mazliet uztraucos par to, kā tikšu galā, bet ceru, kas viss būs labi. Sesija vēl tikai tuvojas, tā šeit ir vēlāk, pirmais eksāmens tikai 31. janvārī. Apmaiņas programmā studēšu pilnu mācību gadu, jo tad man būs vieglāk pielīdzināt kredītpunktus un mācību parādu nebūs.

Vari pastāstīt par stipendijām, ko esi ieguvusi studiju laikā?

Pirmajā gadā es saņēmu LU fonda pārraudzīto M.M.V. Petkevičs piemiņas stipendiju. Par iespēju tai pieteikties mani painformēja skolotāja vidusskolā. Izlēmu pamēģināt un reģistrējos. Vidusskolas laikā biju piedalījusies dažādos pasākumos: koncertos, konkursos un olimpiādēs, kā arī dziesmu svētkos. Tas palīdzēja. Es visu laiku aktīvi darbojos, un pēc visām intervijām tiku pie stipendijas. Savukārt šogad saņēmu LU fonda administrēto Kristapa Morberga stipendiju.

Mani ievērojamākie mirkļi bija Sočos, kur norisinājās 2014. gada Ziemas olimpiskās spēles, es tur devos kā brīvprātīgā. Es arī kā brīvprātīgā darbojos koru olimpiādē un piedalījos vienā starptautiskā projektā Itālijā. Visu laiku paralēli studijām kaut kur piedalos, un man visu laiku jāmeklē, ko darīt. Arī šeit, Vācijā. Pirmie mēneši aizgāja, lai iedzīvotos, bet tagad jau iestājos vienā organizācijā, kā arī palīdzēšu organizēt dažādus pasākumus. Domāju arī apmeklēt kori Vācijā. Te praktiski viss notiek vācu valodā, arī studijas man ir vāciski. Sākumā bija ļoti grūti, jo, lai gan vidusskolā mācījos vācu valodu, tagad viss bija jāapgūst gandrīz no sākumā. Gramatika man bija galvā palikusi, bet vārdu krājums pazudis. Vācieši gan saka, ka es labi runāju.

Es pieļauju, ka ķīmija ir gana specifiska, lai par to runātu vāciski?

Nav tik traki! Daudzi vārdi  ir starptautiski. Ir kaut kādi termini, kuri, protams, ar telefona palīdzību lekcijās jātulko. Sākumā bija grūti pat klausīties.

Ko tev deva stipendijas – finansiālu atbalstu?

Jā, tas gan. Es no ģimenes finansiālu atbalstu negūstu, tētis strādā tā, lai iznāktu, par ko samaksāt dzīvokli un pietiktu dzīvošanai. Brālim ir sieva un bērns, savukārt mamma tagad dzīvo no pensijas, kas nāk no Krievijas. Un rubļa krišanās dēļ pensija ir mazāka nekā 100 eiro. Pateicoties iekrājumiem, viņa tiek galā. Es arī palīdzu apmaksāt rēķinus. Pamatā dzīvoju tikai par savu naudu. Pirmajā gadā sanāca pat iekrāt, krāju, lai kaut kur dotos. Lai gan Sočos biļetes man atmaksāja, nauda aizgāja ikdienas izdevumiem. Izdevumus prasa arī projekti un tādas lietas, kur varu kaut ko jaunu iemācīties un ko jaunu uzzināt. Šobrīd krāju vasaras plāniem. Daudzi mani jaunie draugi plāno doties uz Latviju, es to ļoti gribu viņiem parādīt. Es sapņoju arī apmeklēt 2016. gada Vasaras olimpiskās spēles Riodežaneiro. Dzīvesvietu esmu jau tur atradusi, jo Vācijā ir daudz starptautisko studentu no Brazīlijas.

Sanāk, ka ar stipendiju tu palīdzi citiem un attīsti sevi?

Mēģinu sevi kaut kur “iestumt”, lai ko jaunu apgūtu. Pirms Sočiem neko par sportu nezināju, bet tur tik daudz uzzināju par latviešu sportistiem! Arī tagad es sekoju līdzi skeletona un kamaniņu sacensībām. Savukārt Itālijā piedalījos ar psiholoģiju saistītā projektā. Tur pamattēma bija par lesbietēm un gejiem – kā pret viņiem attiekties, kā viņus saprast, jo šobrīd Eiropā tas ir ļoti aktuāli. Tas krietni pamainīja domāšanas veidu.

Stipendijās ir pārrunas klātienē, vai vari pastāstīti, kādas bija tavas izjūtas?

Uztvēru to diezgan mierīgi, jo iepriekš diezgan bieži biju uzstājusies publikas priekšā. Intervijās es sacīju, ko pati domāju. Teicu patiesību, nav ko slēpt! Nav ko baidīties, viņi arī ir cilvēki – ļoti jauki un mīļi. Savukārt oktobrī intervija notika Skype, bija cilvēki, kas pajautāja, lai parunāju kaut ko vāciski. Bija ļoti jauki.

Ko tu citiem, kuri vēl mācās vidusskolā, ieteiktu, ja viņi vēlas iegūt stipendiju?

Domāju, ka jākoncentrējas un pašattīstību. Cilvēkam visu laiku jāmācās kaut kas jauns. Es neaprobežojos tikai ar ķīmiju – man daudzi pārmet kopš vidusskolas, kas es visu laiku “lienu” visās nozarēs un nepalieku pie kaut kā viena, jo tas esot slikti un man neizturēšot galva. Es tomēr mēģinu attīstīties daudzpusīgi. Man patīk gan mūzika, gan valodas. Arī te, Vācijā, es sāku mācīties spāņu valodu, lēnām arī japāņu valodu mācos. Izšuju, kad ir laiks, lasu. Ar cilvēkiem ļoti daudz sazinos. Vienkārši jāmeklē, jo to ir daudz! Ir tik daudz dažādu starptautisko projektu. Tur pat bieži nav nekas jāmaksā, tikai laiks jāatrod. Arī Eiropas brīvprātīgo programma ļoti daudz variantu piedāvā pa visu Eiropu. Iesaku mēģināt!

Lasīju, kas tavs Iecavas vidusskolas ķīmijas skolotājs Mihails Gorskis bija publicējis ierakstu, kurā atsaucies uz tevi kā vienīgo skolēnu skolā, kas kārtoja visus centralizētos eksāmenus pēc kārtas.

Tas arī bija, lai sevi pārbaudītu. Es domāju, kāpēc gan ne? Ja es mācos visu laiku, pamēģināsim, kā būs! Kā vienmēr, mācības pēdējās dienās, bet visu nokārtoju. Zemākais rezultāts man bija fizikā – 77%. Lai gan man nepatika fizika, es to liku. Bija priekšmeti, par kuriem domāju: ja es lieku visus, tad jāliek visi. Kopumā bija ļoti veiksmīgi, un skolotāji bija apmierināti ar maniem rezultātiem pat vairāk nekā es.

Vai nav bail, ka kādreiz tevi kaut kas interesēs vairāk nekā ķīmija?

Visu esmu rūpīgi pārdomājusi, ir varianti, kas man interesē vairāk, bet domāju uz priekšu, jo daudzviet vienkārši nav nākotnes. Es Vācijā sapratu, ka nekur projām nemaz negribu. Pagaidām domāju, ka maģistrantūru noteikti pabeigšu Latvijā, un, ja būs iespēja, tad noteikti turpināšu doktorantūru. Protams, ka ir lietas, kas ļoti interesē, bet es domāju, ka to visu var darīt paralēli. Pagaidām tā nav problēma.

Klausoties visu, ko tu dari, rodas jautājums – cik stundas naktī tu guli?

Es ļoti daudz guļu (smejas). Vidēji septiņas, astoņas stundas, man patīk arī pa dienu pagulēt, ja sanāk. Man ļoti patīk gulēt. Es esmu tipiska pūce. Man ir grūti pulksten 6.00 vai 7.00 no rīta piecelties.