Akadēmiskais centrs
Olga Senkāne, kas LU Vēstures un filozofijas fakultātē studē doktorantūrā, vienu mācību semestri pavadīja Greifsvaldes Universitātes Filozofijas fakultātē, Elīna Didrihsone, kas LU Bioloģijas fakultātē studē maģistros, Vācijā studēja Ulmas Universitātē, bet Toms Rēķis no LU Ķīmijas fakultātes, daļu no sava doktora darba pētījuma veica Magdeburgā, Maksa Planka Institūtā.
Iespēja, ko nedrīkst laist garām
“Lai pieteiktos stipendijai, galvenais ir apzināties mērķus, un kāds būs ieguvums. Ja stipendijas pretendents to apzinās, prot par sevi pastāstīt un parādīt, ka ir šīs stipendijas cienīgs, tad viss arī izdodas,” pārliecināts ir Toms. Viņš stipendijai pieteicās, jo zināja, ka Maksa Planka Institūtā ir pētniecības grupa, kas dara tieši to, kas viņam interesē. Tā bija ļoti labi iespēja, ko nedrīkstēja palaist garām. Savukārt Elīna jau studēja Vācijā Erasmus ietvaros un Ulmas Universitāte bija tik ļoti iepatikusies, ka viņa nolēma pieteikties stipendijai, lai gūtu iespēju Ulmā studēt vēl vienu semestri. Olga ir ar sarežģītāku vēsturi. Viņa LU doktorantos studē jau otro reizi. Pirmo doktora grādu 2003. gadā viņa ieguva filoloģijā, taču nolēma pārkvalificēties un kļūt par filozofi. Olga iestājās doktorantūrā, forsējot bakalaura un maģistra studijām, taču juta, ka katastrofāli pietrūkst pamatu. Priekšā bija promocijas eksāmens filozofijas vēsturē un Olga meklēja augstskolas, kurās varētu pastudēt. Viņa aizbrauca uz Kaļiņingradas Kanta universitāti ar Erasmus Mundus stipendiju, taču saprata, ka noteikti vajag tikt uz Vāciju, jo disertācija saistīta ar vācu filozofisko prozu. “Kā reiz, atgriezusies no Kaļiņingradas, LU mājas lapā ieraudzīju par šo stipendiju. Vācija, vācu valoda un vecākās vācu universitātes, kur var studēt filozofiju, ko vēl vairāk var vēlēties?” atceras Olga.
Kad pasniedzēji izmaksā kafiju
Protams, studijas Vācijā stipendiātiem pavēra pavisam jaunas iespējas. Tā kā Elīna vēl studē maģistros, tad viņa apmeklēja lekcijas un laboratorijas darbus. Vāciešiem laboratorijas darbi tiek organizēti citādā veidā, tas ir intensīvs laika posms, kas ilgst divas līdz sešas nedēļas un laboratorijā studenti ir no rīta līdz vakaram. “Tu izdari pilnīgi visu – no barotņu sagatavošanas līdz trauku mazgāšanai. Tas arī koncentrētākā veidā labāk paliek atmiņā un iespējams gūt lielākas praktiskās iemaņas,” stāsta Elīna. Maģistrantūras studentiem lekcijas norisinājās angliski, taču vienreiz kāds profesors bija nolēmis citādāk. “Profesors ieradās uz lekciju, viņš sevi iepazīstināja vāciski (tik daudz es saprotu), tad viņš sāka stāstīt mūsu bioloģijas tēmu vāciski, to es vairs nesapratu. Mēs esam vairāki internacionāli studenti, gan apmaiņas, gan tie, kas atbraukuši studēt uz Vāciju maģistrantūrā un tad mēs teicām, ka nesaprotam vāciski, vai profesors nevarētu runāt angliski, taču viņš pateica, ka slaidi ir angliski, jūs izlasāt tos! Es pusotru stundu nosēdēju tikai lasot slaidus,” ar smaidu atceras Elīna.
Doktorantiem lekciju nav, tāpēc Olga un Toms varēja pievērsties disertācijas darba pilnveidei. Tomam noritēja patstāvīgs darbs profesoru uzraudzībā laboratorijā, valsts visprestižākajā institūtā, kur bija iespēja apgūt jaunas metodes un iekārtas, jo tehniskā nodrošinājuma ziņā Vācija ir daudz augstāk par Latviju, Vācijā arī finansējums ir neizmērojami lielāks. Olga četros mēnešos, kā saka viņa pati, grāba tik, cik varēja – kopēja, skenēja, konspektēja, materiālus pārtulkoja latviešu valodā, kas tagad kalpo par mācību materiāliem viņas studentiem. Taču visvērtīgākās bija konsultācijas ar sirmajiem vācu kultūrfilozofiem. “Vācijā profesori studentus aicina uz konsultāciju restorānā un vēl izmaksā kafiju. Tas man bija ļoti liels pārsteigums, bet vērtīgie padomi, kā es varu savu tēmu attīstīt, ir neatsverami,” stāsta Olga.
Latvieši visā pasaulē
Lai arī Vācija ir dārga valsts, 7 000 eiro stipendija nodrošināja to, lai studenti varētu pievērstiem mācībām un par naudu nedomāt. Studēšana ārzemēs nenozīmē tikai mācības, tā ir arī jaunas kultūras iepazīšana, tāpēc stipendiāti arī centās apmeklēt dažādus pasākumus gan universitātēs, gan ārpus tām. Toms jau darba otrajā dienā piedalījās institūta veselības dienā: “Mēs gājām lasīt institūta dārzā ābolus. Visi ēda cepumus, spieda ābolu sulu un to dalīja uz mājām līdzi paņemtajās pudelēs.” Toms apceļoja Magdeburgas apkārtnē esošās pilsētas, kur ir saglabājusies kara neizpostīta arhitektūra, kā arī viņš devās uz dažādiem pasākumiem, koncertiem, mūzikliem un operas izrādēm. Vēl viņš apmeklēja valodu klubu, kur cilvēki ar dažādām dzimtajām valodām sanāk kopā ar mērķi mācīties citas svešvalodas, un tur Toms satika divas latviešu meitenes. “Viena no meitenēm man cītīgi piecas minūtes angļu valodā stāstīja par šo klubu, līdz uzzinājām, ka visi esam latvieši. Nezināju, ka tādā nelielā pilsētā vēl divi latvieši būs. Šķiet, ka esam tik maz, bet tomēr esam visur,” atzīst Toms.
Elīna Ulmā iesaistījās organizācijā, kas rīko pasākumus starptautiskiem studentiem, viņi brauca ekskursijās, piedalījās orientēšanās spēlēs pilsētā, kā arīk
ums bija skursijām ntiem, bet vakaros pasēdēja bārā, lai savā starpā labāk iepazītos. Ulma ir diezgan maza pilsēta, tajā ir aptuveni 120 000 cilvēku, un apmēram 20 000 ir studenti, tāpēc pilsēta ir jauneklīga un to dēvē par studentu pilsētu, gluži kā mūsu Jelgavu.
Arī Greifsvalde ir maza pilsētiņa un Olga to salīdzina ar Rēzekni. Olga atzīst, ka cilvēki tur ir izpalīdzīgi un atvērti, gluži kā daži latgalieši. Viņai pasākumu Greifsvaldē bija tik daudz, ka nepietika laika tos visus apmeklēt. Pilsētā ir starptautiskā studentu māja, kurā katru vakaru notika lasījumi, filmas un apspriešanas. Tā kā Olga pati vada studentu teātri, tad viņa daudz gāja uz teātra izrādēm. “Mēs gājām uz Slāvistikas institūta teātra izrādēm un viņi spēlēja krievu valodā. Jā, dažiem bija tāds akcents, bet viņi spēlēja un runāja, un tas bija tik skaisti! Kultūras pasākumi pilsētā un universitātē bija ļoti daudz. Cepuri nost, mums tālu līdz šim līmenim!” atzīst Olga.
Protams, tā kā studijas norisinās ārzemēs, tad varētu padomāt, ar ko gan studijas atšķiras no Erasmus studijām? Elīna atzīst, ka studijas atšķiras finansiāli, jo Erasmus stipendija ir maza un Elīnai nācās iztērēt savus iekrājumus, taču ar Hāgena stipendiju viņa nosedza visus nepieciešamos izdevumus. Kā arī šī stipendija sniedz personīgāku pieeju, jo, kad studenti bija Vācijā, viņi satikās Hamburgā, Ejendorfas kapsētā, un pie Hāgena kapa rīkoja mecenāta simtgadei veltītu piemiņas brīdi.
Ar jaunas misijas apziņu
Stipendiāti atzīst, ka studiju laikā ir tik daudz iegūts, ka to grūti aprakstīt. Viens gan ir skaidrs – studenti no Vācijas ir atgriezušies daudz zinošāki un ļoti pieredzējuši, un gatavi savas zināšanas ieguldīt savas sfēras attīstībā.
Toms karjeru vēlas saistīt ar LU. Viņš jau otro gadu lasa lekcijas vispārīgajā ķīmijā un noteikti vēlas piedalīties pētniecības virziena attīstīšanā. Pieredze ir stimuls to darīt un ir ļoti daudz jaunu ideju, kā arī jauni kontakti Vācijā. “Es domāju, ka tas ir liels atspēriena solis – mēģināt attīstīt pētniecību šajā konkrētajā zinātnes apakšvirzienā,” pārliecināts ir Toms.
Taču Elīna studiju laikā Vācijā guva pārliecību, ka vēlas darboties baltajā bioloģijā, tātad laboratorijās: “Baltā bioloģija ir mana bioloģija, bet tur ir tik ļoti daudz apakšnozaru un es esmu paplašinājusi savu redzesloku. Mans lielākais atklājums ir saglabāšanas genomika. Tā ar DNS palīdzību pēta populācijas un to daudzveidību. Lai iegūtos datus saprastu, jāzina statistika un tas man likās interesanti. Domāju, ka varu šajā virzienā pilnveidoties.” Viņa arī domā par doktorantūras studijām, taču pirms tam jāuzraksta maģistra darbs. Elīna tagad kultivē mikroaļģes un tās neaug tik ātri kā baktērijas, tāpēc ir jāiegulda vairāk laika.
Olga disertācijas darbu aizstāvēs 2017. gadā. Tagad viņa uz daiļliteratūru skatās ar pavisam citu skatu, krietni dziļāku un daudzpusīgāku. Viņa Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā (RTA) ir asociētā profesore un viņai ir ļoti liels prieks, ka izvēlējusies studēt filozofiju LU doktorantūrā, jo šobrīd Rēzeknē filoloģijas programmas pakāpeniski sarucinās, taču Olgai piedāvāts filozofiju lasīt gan jurisprudences, gan komunikācijas zinātnes studentiem RTA. Šobrīd Olga raksta monogrāfiju, kurā pierāda, kā daiļliteratūra caur tēlu var paust komplicētas filozofiskās idejas tikpat labi kā filozofisks traktāts.
Tagad studentu misija ir izpētīt platīna mecenāta Kurta Hāgena biogrāfiju, kas ir ļoti noslēpumaina. Viņi sadarbībā ar vācu teātra pētnieku Folkeru Vahteru (Volker Wachter) ir pavēruši jaunu lappusi Hāgena dzīvesstāstā, uzzinot, ka Hāgens četrus gadus darbojies Mainingenas Valsts teātrī ar pseidonīmu Dīters Dālens (Diter Dalen). Pateicoties šim vīram, vairākiem studentiem dota lieliska iespēja piepildīt savus mērķus un daudzpusīgi sevi attīstīt.
Ja Jums būtu iespēja satikt Kurtu Hāgenu, ko Jūs viņam vēlētos pateikt vai pajautāt?
Toms:
Hāgena noslēpumainais dzīvesstāsts mani ir ļoti ieinteresējis, un es noteikti vēlētos uzzināt daudz vairāk par viņu. Mums tikko ir atklājies viens pavediens, mēs esam uzzinājuši pilsētu, kurā viņš četrus gadus ir strādājis par aktieri. Pirmkārt, es gribētu pateikt milzīgu paldies par neatlaidību, jo tas nebija vienkārši – testamenta sastādīšanas process un visas juridiskās lietas. Viņa neatlaidība bija par pamatu tam, ka tas varēja izdoties. Vienā vārdā es varu pateikt viņam lielu paldies. Drīzāk es viņam gribētu pajautāt dažus jautājumus, kur viņš ir bijis un kur strādājis?
Elīna:
Ja būtu tāda iespēja, es gribētu pateikt paldies par to, ka viņš ir novēlējis LU visu naudu, ko dzīves laikā ir sakrājis un mums bija šī lieliskā iespēja. Mēs daudz mācījāmies un ieguvām ļoti daudz. Mēs par viņu ļoti maz ko zinām, viņš bija ļoti noslēpumains vīrietis. Kāpēc viņš aktiermākslā ir izvēlējies pseidonīmu, varbūt viņam bija vēl cits pseidonīms žurnālistikā? Kāpēc viņš neatgriezās dzimtenē brīvās Latvijas laikā?
Olga:
Hāgens bērnību pavadīja Latvijā, ja bērnība pavadīta vienā zemē un turpmākā dzīve citā, tad atmiņas par bērnības zemi mazliet pazūd un izbālē. Jautājums, kas mani kā filozofu moka ļoti bieži – kāpēc cilvēki atdod visu, kas viņiem pieder? Šajā gadījumā ne austriešiem, vāciešiem, bet gan latviešiem? Kāpēc cilvēki ir mecenāti? Ir daudz labu cilvēku, kas no labas gribas vēlas daudz palīdzēt, bet kāpēc viņš izvēlējās tieši Latvijas augstskolu? Ko viņš ar to domāja, kā redzēja perspektīvu? Vai viņam interesēja, lai latvieši atbrauc uz Vāciju un veidojas kultūrkontakti un latvieši aizbrauc atpakaļ bagātāki? Varbūt dzīvojot šeit, viņš redzēja, ka latviešiem ir grūti tikt uz augšu un viņš identificēja sevi ar šo zemi un nāciju. Es domāju, ka viņš bija ļoti tālredzīgs cilvēks, viņš domāja par kultūrkontaktiem, viņš domāja uz priekšu, ka viņu atcerēsies. Hāgens bija cilvēks ar lielo burtu. Es noteikti paklanītos viņa priekšā, ja būtu tāda iespēja.
Kurta Hāgena stipendija
Pateicoties mecenāta Kurta Hāgena Latvijas Universitātei novēlētajam 2,4 miljonu eiro kapitālam, tā augļi ik gadu studentiem sniedz iespēju gūt pieredzi kādā no LU sadarbības augstskolām Vācijā viena semestra studijās. Stipendija paredzēta apdāvinātiem LU maģistrantūras un doktorantūras studentiem. Lai iegūtu stipendiju, studentiem jāpiedalās pārrunās ar Latvijas Zinātņu Akadēmijas Senāta locekli, profesoru Mārci Auziņu, LU Juridiskās fakultātes dekāni asoc. prof. Anita Rodiņu, un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu. Stipendijas apjoms ir 7 000 eiro viena semestra studijām.
Platīna mecenāts Kurts Hāgens
Hāgena dzīvesstāsts ir noslēpumains un pat neticams, jo par dāsno mecenātu ir zināms ļoti maz.
Kurts Hāgens piedzima 1916. gada 24. janvārī Rīgā, taču bērnību pavadīja vecāku Kārļa Ernsta Viktora Kurta Hāgena un Antonijas Veras Hāgenas (dzimusi Lemke) dzimtajā pusē Liepājā. Kad zēnam bija deviņi gadi, ģimene pārcēlās uz Rīgu. Kurts mācījās Rīgas pilsētas 11. vācu pamatskolā, taču sesto klasi absolvēja Rīgas pilsētas 13. vācu pamatskolā. 1930. gadā viņu uzņēma Rīgas pilsētas Vācu ģimnāzijas 1.a zēnu dabaszinību klasē. Ģimnāzijas laikā Kurtu interesēja sports – viņš iestājās Rīgas 1. velosipēdistu biedrības tenisa sektorā.
20. gadsimta 30. gados Hāgenu ģimenes dzīve pajuka. Dzirnavu ielas dzīvokli pēc laulībām pameta vecākais brālis Rūdolfs, pēc tam izšķīrās Kurta vecāki, viņa tēvs apprecējās otrreiz. Kurts sāka strādāt Rīgas Pirmajā pilsētas teātrī jeb Rīgas Vācu teātrī.
1932. gada vasarā Hāgens saņēma ārzemju pasi ceļojumam, un tā aizsākās viņa kontakti ar Vāciju. Kurts studēja Berlīnes universitātē, vēlāk Vīnes valsts tēlotājmākslas akadēmijā ieguva diplomu aktiermeistarībā. Otrā pasaules kara laikā Hāgens kopā ar māti pameta Latviju. Kā vēstulēs uz Latviju rakstīja pats Hāgens, pēc akadēmijas absolvēšanas viņš izveidoja veiksmīgu aktiera, žurnālista un rakstnieka karjeru.
Hāgenam nebija bērnu, un viņš savā dzīves novakarē nolēma palīdzēt mīļajai dzimtenei. Viņš vēlējās ziedot iekrātos līdzekļus Latvijas Universitātes studentiem, jo Vācija tikko bija piedzīvojusi ekonomikas uzplaukumu, un Hāgens uzskatīja, ka Hamburgas studenti ir labi nodrošināti. Viņa iecere bija izveidot Kurta Hāgena fondu. Viņš rakstīja vēstules uz Latviju, cerēdams, ka saņems apliecinājumu no LU, ka fonds tiek atbrīvots no nodokļiem, taču atbildi tā arī nesaņēma.
1999. gada nogalē 83 gadus veco Hāgenu nodokļu parādu dēļ apcietināja. Viņš bija ļoti slims, tāpēc nonāca cietuma slimnīcā. Hāgenam nācās samaksāt 500 000 vācu marku, lai panāktu atbrīvošanu. Viņš ļoti pārdzīvoja, ka universitātes mantojums sarucis par veselu pusmiljonu marku.
2000. gada 12. decembrī sirmais vīrs ieradās pie goda konsules Sabīnes Zommerkampas-Homanes, lai izstāstītu par savu lielo ieceri. Hāgens ieradās uz tikšanos visprastākajās drēbēs, izskatīdamies visai nevīžīgs. Vīrs, kas sēdēja pretī konsulei, izskatījās pēc bezpajumtnieka, un nekas neliecināja, ka viņš LU noziedos 2,4 miljonus eiro! Hāgens lūdza goda konsulei uzglabāt testamentu un dot solījumu, ka viņa rūpēsies par fonda ieceri līdz tā izpildei. Pēc pāris dienām Hāgens aizgāja mūžībā.
2016. gadā, Kurta Hāgena 100. dzimšanas dienā, uz viņa kapa tika uzstādīta plāksne ar norādi, ka te apbedīts LU mecenāts. Taču Hāgena vēlme bija tikt apglabātam dzimtajā Rīgā. Ievērojot Vācijas likumdošanu un laika periodu, cik cilvēkam ilgi jādus Vācijas zemē, viņš tiks pārapbedīts Rīgas Lielajos kapos.
Avots: Alma Mater 2016#3
