Man pašai šis bija ceturtais gads – pirmo gadu turp devos kā pirmā kursa maģistrante, un arī šogad satiku dalībniekus, ar kuriem iepazināmies jau toreiz, un ar kuriem varējām apmainīties ar frāzi “jā, es atceros to tavu pirmo prezentāciju”. Šogad ziemas skola bija vairākos veidos citāda kā iepriekšējās.
Pirmkārt, ne tikai formāli, bet arī sajūtu ziņā tā bija kā noslēgums – arī saturiski. Ja iepriekšējos gados salīdzinoši teorētiskās, padziļinātās lekcijas lasīja no visas pasaules saaicināti profesori, to sarakstam pērn sasniedzot kulmināciju ar tādiem vārdiem kā Zigmunts Baumans (jā, TAS BAUMANS!) un Mīke Bāla (numur viens naratoloģijas laukā), šogad bija tāda kā atelpu sniedzoša un reflektīva noskaņa, tematiski vairāk lūkojoties nevis uz teorētisku materiālu, bet vairāk apspriežot, ko iesākt ar savām zināšanām, kā tās padarīt pieejamas un saprotamas arī ārpus akadēmijas sienām, kā darbos pierādīt sabiedrībai neakadēmiķiem aptveramos argumentos, ka arī no sociālajām un humanitārajām zinātnēm ir labums.
Šogad varbūt izpalika tā “braukt citur” sajūta, jo, tā kā nu jau ar savām doktorantūras studijām pilnībā esmu pārcēlusies uz Tartu Universitāti, tad Tartu, kur ziemasskola norisinājās nu jau kļuvusi par otrajām mājām. Taču tas nemazināja ne prieku par iespēju piedalīties šajā notikumā, ne apbrīnu igauņu virzienā, ka viņi gadu no gada spēj noturēt kvalitātes latiņu nemainīgi augstu, ne iedvesmu, kuru smēlos no sarunām ar ziemas skolas pasniedzējiem un viņu brīžiem pat pārsteidzoši emocionālo sajūsmu par manu doktorantūras pētījumu tēmu. Tā jau četrus gadus tāda laba tradīcija – uzsākt pavasara semestri ar pilnīgi atjaunotu pārliecību, ka mana tēma IR interesanta, IR vajadzīga un vismaz daļiņa pasaules ir patiesi ieinteresēta uzzināt, kas tur galā sanāks.” Stāsta angļu filoloģijas BSP 4. kursa students Maksims Ivanovs (2012./2013., 2013./2014. un 2014./2015.akad. gada Kristapa Morberga stipendiāts): „Studiju laikā esmu apmeklējis Tartu Universitāti gan kā konferences dalībnieks, gan 2013. gada rudenī uzstājoties ar savu pētījumu Kanādas kultūras studiju konferencē, gan kā apmaiņas students, aizvadot tur 2013./2014. akadēmiskā gada pavasara semestri.
Šo vizīšu laikā man ir bijusi iespēja pārliecināties gan par teicamo studiju kvalitāti un lielisko pasākumu organizācijas līmeni labākajā Igaunijas augstskolā, gan par tās mācībspēku atsaucību un atvērtību sadarbībai. Tāpēc, ieraugot internetā paziņojumu par starpdisciplinaritātei un zinātniskai sadarbībai veltīto ziemas skolu, kuru rīko Tartu Universitāte un vēl trīs igauņu augstskolas, uzreiz nosūtīju savu pieteikumu dalībai tajā. Tiesa, kad saņēmu paziņojumu par uzņemšanu tajā, ne tikai nopriecājos, bet arī nodomāju, vai spēšu apvienot dalību ziemas skolā ar savām pamatstudijām, jo februāra sākumā man bija jāsāk kārtot eksāmeni Maincas Universitātē Vācijā, kur pašlaik piedalos ERASMUS+ apmaiņas studijās. Tomēr lēmums piedalīties skolā izrādījās pareizs: vācu pasniedzēji bija pretimnākoši un pārcēla eksāmenu laiku, varēju gan baudīt augsta līmeņa mācībspēku lekcijas, gan mazliet atkopties no pirmseksāmenu drudža.
No ziemas skolu pasākumiem vislielāko iespaidu uz mani atstāja Helsinku Universitātes profesora Matija Sintonena lekcija un seminārs par starpdisciplinaritāti humanitārajās zinātnēs, kā arī Bērklijas Universitātes profesora Alekseja Jurčaka lekcija par Ļeņina tēla mitoloģizāciju padomju un postpadomju laikos. Esmu ļoti gandarīts, ka dalība skolā pilnveidoja manas zināšanas ne tikai par to, kas notiek zinātnē, bet arī par to, kā norisinās akadēmiskā sadarbība un funkcionē zinātniskās institūcijas, jo ceru, ka šīs zināšanas ļaus man nākotnē dot savu artavu Latvijas zinātnes attīstībā. Protams, biju arī ārkārtīgi priecīgs atkal satikt savus lieliskos bijušos pasniedzējus no Tartu Universitātes un pārrunāt ar viņiem savus turpmākos studiju un pētnieciskos plānus.”