Pils bērns: No pils līdz fondam

Vai Jūs ticat horoskopiem?

Es ticu liktenim, Dievišķai providencei.

Arī Dievam?

Katram mums ir tā sava ticības amplitūda, bet, jā, kāpēc ne? Pēdējā reize, kad es skaitīju Tēvreizi, bija lidojums no Rīgas uz Varšavu. Lidmašīnu tik ļoti kratīja, ka es sev apsolīju pabeigt doktora disertāciju laikā, kas gan vēl ir ceļā. Bet tas kaut kādā veidā nomierina, palīdz.

Par savu personīgo dzīvi Jūs esat devusi diezgan maz informācijas. Taču interesanta lieta, ko norādāt savā portāla Satori profilā ir tas, ka mulsināt ģimeni ar rokdarbiem. Kas tur tik mulsinošs?

Tas, ka cilvēki no manis kaut ko tādu negaida. Bet tas uznāk joņiem, tā kā tas nav patstāvīgs process, kā manai vecmāmiņai bija ar adīšanu un aušanu, īpaši tamborēšanu. Mammai, savukārt, vairāk ar adīšanu. Rezultātā es jau no mazām dienām esmu bijusi apadīta no galvas līdz kājām ar paštamborētām zeķēm ar bumbuļiem, un adītām kleitām. Rokdarbi man vienmēr ir šķitis tāds fundamentāls un pacietību prasošs darbs. Tad, kad vajag koncentrēties, ir labi paņemt tamboradatu un vienkārši skaitīt valdziņus, un skatīties, kas tur skaists sanāk. Man tas vairāk ir tāds paškoncentrēšanās uzdevums.

Ar kādu savu rokdarbu Jūs sevišķi lepojaties?

Ne gluži. Tādi vēl top. Tas man drīzāk tādā hobija līmenī, kad ir vairāk laika.

Runājot par brīvo laiku, ar ko Jūs nodarbojieties atvaļinājumā?

Atvaļinājuma laikā mēs ģimenē mēģinām sakombinēt laikus, kad vienam vai otram no mums ir kāds darba brauciens. Tad otrs brauc līdzi un kopā paliekam tur vēl dažas dienas ilgāk. Tā kā jāsaka, ka atvaļinājuma laikā noteikti ceļoju.

Kas ir Jūsu mīļākā vieta?

Kādreiz tā bija Londona. Mīļākās vietas man klejo. Man ļoti patīk Atēnas un Akropole un reizi desmit gados es noteikti tur gribu nokļūt. Jau kādas trīs reizes esmu bijusi. Tas nekad neapnīk.

Kas tur tik aizraujošs?

Tā ir maģiska vieta – Senā Grieķija kā mūsu demokrātijas šūpulis. Viss tas, kas tur notika, nebija kā mūsu pasaule, kas tiecas lineāri uz augšu – visu laiku ir nemitīgais progress. Tur ir bijusi stabila līnija, horizontāla. Tas nozīmē, ka tas ir pavisam cits dzīves redzējums un dzīves skatījums, kas atbalsojas vēl līdz šodienai. Piemēram, kāpjot pa lielajām Akropoles kāpnēm, es sapratu, kāpēc tās ir tik neērtas un iespaidīgas. Pats uz sava ķermeņa to izbaudi un saproti, jo cilvēki devās uz turieni dažādos rituālos un tur bija arī  tautas sapulces un lemšanas. Lai lēmumus nepieņemtu pārāk ātri, tad steidzīgais cilvēks tiek nomierināts, jo šķērslis ir tās kāpnes, kas neļauj viņam ātri uzskriet, bet lēni sevi pielikt pie vietas un pārdomāt.

Vai Jūs arī ikdienā turaties pie tādas pārliecības?

Es vienmēr visu apsveru. Ar domu, ka labāk svarīgus lēmumus atstāt uz rītu, jo rīts atnes vairāk skaidrības. Jo lielāka ir mana darba pieredze, jo vairāk es lēmumus pieņemu, izvērtējot situāciju.

Kas šobrīd ir tie lielie lēmumi?

Ja mums tagad jāskatās uz jauno ziedošanas kampaņu, aktuālā ir “Absolventu taka”, mums pirmajai projekta kārtai ir jāsavāc 15 000 eiro, deviņi tūkstoši ar kaut ko jau ir savākti. Tātad – kur mēs ņemsim atlikumu? Tad sevī jāraisa radošas domas, reizē saprotot, ka nevar rīkoties tā, kā kādreiz jaunībā, kad nebija pieredzes, vienkārši sūtot simts uzņēmumiem vēstules. Tagad tā lēmumu pieņemšana ir fokusēta uz to, ka mēs uzrunājam tos cilvēkus, kuri grib, lai viņus uzrunā, kuri grib palīdzēt Universitātei.

Kā cilvēks, kas mīl Latvijas Universitāti, vai šī mīlestība nozīmē arī Latvijas patriotismu?

Noteikti. Tā patriotisma sajūta izpaužas, kad es atgriežos, piemēram, no ASV, kas ir milzīga! Salīdzinot ar Ameriku, mēs esam maza, maza valstiņa. Bet, atgriežoties no lielvalsts, kad lidmašīna nolaižas, ir tāds lepnums, ka mums – ir.

Bet ja Jūs varētu dzīvot jebkurā vietā uz pasaules, vai tā būtu Latvija?

Es jau tagad varu dzīvot jebkurā vietā pasaulē. Bet tās sapņu vietas gadu gaitā mainās. Izņemot to, ka mums diezgan ilgi ir tāds draņķīgs klimats, tumšs laiks, var atrast citas sevi iepriecinošas lietas. Bet es te esmu apmierināta.  Es neredzu sevi kaut kur citur, izņemot tad, ja dzīve iemetīs – tad ķepurosies un skatīsies.

Jūs pati esat no Jelgavas. Ar ko Jums tā saistās?

Ar manu laimīgo bērnību. Es piedzimu Jelgavā, mana mammīte ir no Latgales, tētis ir no Kurzemes. Viņi iepazinās, kad studēja Latvijas Lauksaimniecības Universitātē. Tad nu es Jelgavā arī piedzimu, dzīvoju kopā ar vecākiem kojās. Protams, es neko no tā neatceros, bet kā vecāki mēģināja mani ielikt bērnudārzā – to gan. Tā kā es tur pirmo dienu visu vienkārši noraudāju, vēl tagad atceros to pārdzīvojumu, tomēr tika pieņemts lēmums, ka es uz bērnudārzu neiešu. Pieteicās arī brālis, veiksmīgi sanāca, ka mamma bija dekrēta atvaļinājumā kopā ar mani un brāli mājās. Brālim gan nācās iet uz bērnudārzu, viņš  nepārliecināja ar raudāšanu, ka tas nav viņam domāts. Savukārt lai mani kaut kur liktu, mamma mani ņēma uz darbu. Mamma strādāja par vecāko laboranti augsnes analīzes laboratorijā un tā bija Jelgavas pilī. Cik es sevi atceros, tad es esmu pils bērns – izaugusi pilī, un pils ir mans bērnudārzs. Varbūt tur arī radās tā vēlme pēc augstām celtnēm ar augstiem griestiem, krāšņiem dekoriem un tā gaisotne, kas valda universitātēs tad ir atvedusi mani pie Latvijas Universitātes.

Vai tas arī bija tas, kas Jūs atveda uz Rīgu?

Nē, uz šejieni mani atveda tēva ļoti labais darbs. Viņš bija Iekšlietu ministrijas celtniecības pārvaldes galvenais inženieris. Kādu laiku viņš braukāja no Jelgavas uz Rīgu, bet tad tika piešķirts dzīvoklis, kā jau padomju laikā, un apbūves gabals vasarnīcai un tad jau mēs pārcēlāmies uz Rīgu.

Jūs te mācījāties gan vidusskolā, gan Latvijas Universitātē.

Jā, es sāku mācīties astotajā klasē, pabeidzu Rīgas 45. vidusskolu un tad izstudēju vēsturi.

Un Latvijas Universitātē esat palikusi līdz šim brīdim.

Pirmoreiz beidzu studēt 1991. gadā, otrreiz 2008. gadā. 2005. gadā izdomāju studēt vēlreiz tāpēc, ka man šķita, ka man sāk ierūsēt smadzenes, un gribējās, lai tie zobratiņi kustās, lai ir kaut kas interesants. Un, salīdzinot ar pirmo studiju laiku, tad vēstures studijas maģistrantūrā bija pilnīgi savādākas tieši satura ziņā un tas man ļoti patika. Bija divi lieli virzieni – vēstures filozofija un vēstures historiogrāfija. Manu vēlmi studēt ļoti veicināja tas, ka mani aizkaitina cilvēki, kas kaut ko apgalvo bez reālu faktu analīzes. Tas man tiešām uzsit asinis. Laikam tajā brīdī apkārt bija vairāk šādu cilvēku un man gribējās no viņiem distancēties, tāpēc atgriezos pie tās domas brīvības baudīšanas, ko var atrast universitātē, un akadēmiskajiem disputiem. Lai tas ir balstīts uz faktiem un spriešanu. Un toreiz man gribējās akadēmiski izpētīt, vai ir bijusi vēsturiski pasaulē kāda kustība, organizācija, kas kaut ko ir mainījusi uz labu bez ieročiem.

Vai izdevās?

Jā, izdevās. Mani tolaik uzrunāja raksts no sieviešu žurnāla ELLE. Tur bija raksts par dendijiem – cilvēkiem, kas švītīgi ģērbjas. Tā bija kustība 19. gs. otrajā pusē un mazlietiņ arī 20. gs. sākumā, kad tā izbeidzās, jo sākās revolucionāras darbības un pasaule sagriezās kājām gaisā ar visu Pirmo Pasaules karu. Un pēc tam jau bija modernisms un cita veida attīstība. Bet dendiji, piemēram, Oskars Vailds ar savu sievu, panāca, ka sabiedrība pievērsa uzmanību, ka sievietes veselībai ļoti sliktas ir stingrās korsetes. Viņa sieva staigāja tunikā, demonstrējot to, ka nav sevi jāiegrožo spīlēs tik ļoti, ka ir grūti elpot, ka tas nav labi veselībai. Viņi arī daudz sportoja, brauca ar velosipēdiem, piekopa veselīgu dzīvesveidu. Protams, viņi arī daudz ko sliktu darīja savai veselībai, bet viņi tā kampaņveidīgi mēģināja sabiedrību mudināt uz citām lietām. Piemēram, dendiji ir tie, kas sabiedrību mudināja pievērsties personīgajai higiēnai. Bez viņiem mēs nedomātu, ka zobus vajag tīrīt no rīta un vakarā, bez viņiem mēs neietu dušā katru dienu. Tas ir viņu nopelns.

Izklausās, ka Jūs ļoti aizrāva šis temats.

Ne tikai temats, man ļoti patika pats process. Darba vadītāja man netraucēja, ļāva man pašai visu meklēt un urķēt, un darīt. Un es speciāli vienās brīvdienās aizbraucu uz Londonu, safotografēju dendiju klubu un pieminekli, kas viņiem uzcelts – vīrietis ar hūti un spieķīti. Interesanti bija tas, ka, kamēr es fotografēju šo pieminekli, tieši pāri ielai gāja viens kungs ar hūti un spieķīti – tāda laikmetu savilkšanās kopā.

Un ko Jūs studējat šobrīd?

Vēsture man palika garlaicīga. Tagad studēju sociālās zinātnes Jelgavā, kas ir krasi atšķirīgs no vēstures studijām, tās ir metodes, kas man pirms tam bija pilnīgi svešas. Tā man ir jauna pasaule, kurā es pagaidām tikai laužos iekšā.

Papildus doktorantūrai, Jūs esat arī izpilddirektore Latvijas Universitātes fondā. Kā Jūs sākāt nodarboties ar filantropiju un to, ko darāt šobrīd?

Tad, kad man palika 23 gadi, tā nebija tāda klasiskā filantropija, līdz kurai mēs esam izauguši, bet dažādu projektu pieteikumu rakstīšana Eiropas grantiem, lai gan mums tik tikko bija atjaunojusies neatkarība. Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas saņēma pirmos grantus no Eiropas Komisijas PHARE programmas, no Sorosa fonda, no ANO Attīstības programmas. Tas spektrs bija ļoti dažāds. Privātpersonām un uzņēmumiem es sāku vaicāt līdzekļus, kad man bija 26 – 27 gadi. Dēls piedzima, kad man bija 25 gadi, mājās es nosēdēju tikai astoņus mēnešus, kad man apnika un mēs vienojāmies ar aukli, lai ir dienas, kad es eju uz darbu. Man vajag to dinamiku.

Un ar ko tas viss atšķiras no tā, kas notiek mūsdienās?

Tagad tas ir diezgan līdzīgi, bet tas, kas man jādara, ir trīs lietas: pētniecība, pētniecība un pētniecība. Lai tas laiks netiek tērēts lieki, dabūjot punus. Jābūt pareizajā laikā pareizajā vietā, lai potenciālais mecenāts piekrīt priekšlikumam atbalstīt kādu LU projektu vai studentus un pētniekus.

Vai tas neprasa lielu emocionālo spēku?

Drīzāk tas azarts. Un tas sniedz gandarījumu un arī prieku.

Vai tā bija motivācija, kāpēc Jūs sākāt nodarboties ar filantropiju?

Droši vien. Neesmu par to tā domājusi. Man patīk veidot un radīt. Ja tas ir ar lielu vērienu, tad gandarījums arī ir liels.

Par spēju palīdzēt citiem cilvēkiem?

Man piemīt pārāk izteikta līdzjūtība, par ko es ne vienmēr priecājos, jo sevišķi tik stipro vēlmi palīdzēt. Ir bijuši gadījumi, kad es viļos cilvēkos. Bet tāda ir dzīve, kad cilvēks nenovērtē to palīdzību, kas ir bijusi pirms tam un atsaka, kad es aicinu dot atpakaļ. Ne tikai kādu simbolisku ziedojumu aktuālajai kampaņai, bet arī savu kompetenci, ekspertīzi. Un tad atceros, kad es ar  emocionālu un argumentētu runu aizstāvēju šī cilvēku kandidatūru stipendijas saņemšanai. Tad ir ļoti nelāga sajūta ap sirdi, kad pēc tam tevi pieviļ.

Kā Jūs nonācāt LU fondā?

2008. gadā es aizgāju no iepriekšējās darba vietas, jo tad, kad man apnīk, kad es neredzu nekādu izaugsmi, es eju citur. Tas gan bija diezgan vieglprātīgi no manis, ka es uzteicu to darbu, jo toreiz mans puika vēl mācījās pamatskolā un palikt bez iztikas līdzekļiem ir stulbi. Bet man likās, ka es tur esmu iestrēgusi un es sapratu, ka katru dienu iet uz vietu, kas man nenes gandarījumu, arī ir stulbi. Tajā brīdī man vajadzēja sākt rakstīt maģistra darbu, jo nāca termiņi. Tad es ar bezdarbnieka pabalsta palīdzību mierīgi un ar prieku pabeidzu savu maģistra darbu un paralēli skatījos, kādi ir piedāvājumi. Pēdējā dienā vecajā darbā man piezvanīja no konsultāciju kompānijas "Fontes" un lūdza atnākt uz interviju. Pāris mēnešus es pavadīju gandrīz divreiz nedēļā braucot uz testiem, uz sarunām, kad man vajadzēja datorā uz laiku risināt dažādus atjautības, skaitliskos uzdevumus, tad bija mājasdarbi, situāciju apraksti, kā es rīkotos, arī vairākas sarunas ar universitātes vadību. Principā, es tos divus mēnešus pavadīju gan rakstot savu maģistra darbu, gan staigājot uz intervijām - ne tikai uz LU, bet vēl uz pāris citām vietām.

Kāpēc tomēr izvēlējāties Latvijas Universitāti?

Universitāte man ir kaut kas svēts. Un man iepatikās tas, ka pēc intervijas, kas man bija ar Universitātes vadību, radās tik daudz ideju, ka es, mājās atnākot, tās visas pierakstīju. Radās iedvesma. Tā lapiņa man vēl joprojām ir fondā. Pamazām tās jau realizējas, un arī ziedotne bija viens no šiem sapņiem 2008. gadā – ka jābūt modernam ziedošanas rīkam. Darbs Universitātei man ir liels personīgais izaicinājums, bet man ir pilnīga pārliecība, ka es varu ieviest būtiskus uzlabojumus. Kaut ko jaunu, kas cilvēkiem patīk un palīdz.

Runājot tuvāk par ziedotni, kā Jūs redzat tās nākotni?

Man ir jautājuši par to, kā tādu ieviest. No manabalss.lv, bet viņi nav vienīgie, kas jautā: “Kur jūs tādu dabūjāt? Cik tas maksā?” Tas, man šķiet, ir ļoti labs rādītājs, jo ir piemērs, ko vēlas nošpikot.

Vai radīšanas procesa laikā tomēr neiezagās kādas šaubas, ka latvieši nesapratīs?

Par ziedotni laikam nē, bet par filantropijas tradīcijām kā tādām. Pirms desmit, piecpadsmit gadiem vēl biju ļoti pesimistiska, jo nav svarīgi, ka tev ir daudz naudas, ir svarīgi, ka tu gribi dalīties ar to, kas tev ir, un dalīties kādai konkrētai idejai, kas pašam patīk un tu priecājies, ka kāds to realizētu. Kad ir tā līdzsajūta, ka ar taviem līdzekļiem kaut kas foršs tiek veidots. Diemžēl ir cilvēki, kas varbūt ir vairāk ar tādu padomju laika domāšanu, ka mums ir centralizētais budžets, kuru sadala, kuram lielāks kumoss, ka visa nauda nāk un nāks no augšas. Nevis es ar savu privāto naudu mainu pasauli, bet gan es kaut ko sagaidu, man tiek iedalīts un kaut kas notiek. Mūsdienās šī kaluma cilvēki nejūt sevī to iespēju, ka, hei, tu vari padarīt izciliem cilvēkiem dzīvi košāku un dot viņiem laiku ar savu ziedojumu, lai viņi var realizēt savas izcilās idejas. Vēlēšanās dalīties ir Dieva dāvana un pie tā ir jānonāk un jāradinās.

Vai nākotne, Jūsuprāt, izskatās cerīgāk?

Kad sāku nodarboties ar līdzekļu piesaisti, domāju, ka tas paņems vienu paaudzi, kad cilvēki atvērsies un ziedos izglītībai, bet izskatās, ka vismaz divas, ja ne trīs. Jo tie 50 gadi, kas mums ir bijuši pēc Otrā pasaules kara, ir ļoti, ļoti izskauduši ārā šeit dzimušajos un dzīvojošajos cilvēkos izpratni par to, kas ir filantropija. Tas ir bijis tāds “nokdauns” visām tām pirmskara laika tradīcijām, piemēram, Rīgas Latviešu biedrībai, kas sanāca kopā ar idejām un ar saviem personīgajiem līdzekļiem, lai koptu latvietību un veidotu izglītotu nāciju. Nevis vienkārši uzlikt zelta ķēdi, nopirkt jaunāko Bentliju un paņemt cigāru, un izrādīties, iztaisīties dažādos publiskos pasākumos. Nu labi, ja tas sagādā cilvēkam gandarījumu, lai viņam viss notiek, lai viss ir labi. Bet ir cita kaluma cilvēki, kam gandarījumu sagādā ar sava ziedojuma palīdzību radīt ko jaunu un izcilu.

Vai Jūsu darbā mēdz iezagties arī rutīna?

Tad es šeit nesēdētu.

Kā Jūs ar to tiekat galā?

Es no tās bēgu. Man nepatīk rutīnas darbs. Kopš sevi atceros, es vienmēr esmu gribējusi būt finansiāli neatkarīga, manī mīt tāds spītīgs pašlepnums. Viens darbs, ko atceros no agras jaunības, vidusskolas gadiem, bija rūpnīcā “Alfa”, tagadējā tirdzniecības centra vietā. Tur vajadzēja ar pinceti likt metāla gabaliņu kaut kādā kastītē katru savā vietiņā. Tajā rūpnīcā skolēnu vasaras brīvlaika laikā varēja nopelnīt diezgan lielu naudu, bet tas bija tik monotons darbs – paņem, ieliec, paņem, ieliec, tu skaties pulkstenī un laiks velkas. Es jau biju nofotografējusies, aizgājusi uzrakstīt iesniegumu, darba līgums bija parakstīts. Pēc trim nostrādātām dienām, es ceturtajā vienkārši vairs neaizgāju. Un domāju, Dievs ar to naudu, tas man nav vajadzīgs. Vēl bija epizode ar biešu ravēšanu kolhozā, bet tur es visu dienu varēju strādāt kopā ar mammu. Vakarā, kad tētis atbrauca pakaļ, acu priekšā rēgojās tikai bietes. Bet es 6. klasē varēju sev atļauties paššūtu formu skolai un savas pirmās platformenes, kas man gan bija par lielu, bet man ļoti patika tas fasons. Tas bija liels gandarījums, ka es varēju rīkoties ar savu naudu un neprasīt vecākiem.

Kas tagad ir tās lietas, kam jūs mēdzat tērēties?

Esmu diezgan skops cilvēks, bet, piemēram, braucot cauri Londonai, es noteikti nežēloju naudu teātra biļetei. Man ir divas tādas grupas – gandrīz jebkura teātra izrāde Londonā, izņemot, varbūt, kad viņi spēlē jebkuru krievu autoru, tas pilnīgi nav viņu asinīs, un arī mani ārkārtīgi aizrauj Latvijas Universitātes studentu teātra izrādes.

Vai daiļliteratūrai neatliek laika?

Man neprasās. Kopš es esmu iepinusies dziļāk akadēmiskajā dzīvē, sanāk lasīt gandrīz tikai akadēmisko literatūru. Mēģinu uztrenēt sevi līdz normālu akadēmisko rakstu rakstīšanai. Kādreiz es lasīju slāpēs, kad grāmata pati tevi atrod. Tagad, ja trauks ir pieliets pilns, tad vairāk tur neko nevar ieliet.

Kas ir tās īpašās grāmatas, kas Jūs ir atradušas?

Tās ir tās, kuras es noteiktos periodos esmu zinājusi gandrīz no galvas. Tas ir Sengrieķu filozofs Seneka, bet es pārstāju viņu mīlēt, jo viņš tomēr bijis pārāk liels mazohists. Esmu izaugusi līdz tam, ka nevēlos sevī to pildīt iekšā un kultivēt. Bet viņam ļoti interesantas ir Senekas “Vēstules Lucīlijam”. Savam dēlam es nelasīju priekšā pasakas, “Ansītis un Grietiņa” man šķiet pasaka par kanibāliem un “Sniegbaltītē un septiņos rūķīšos” tā sieviete dzīvoja viena pati kopā ar septiņiem vīriešiem. Tie ir mani citādie uzskati par bērnu audzināšanu. Pasaku vietā es viņam lasīju Senekas vēstules Lucīlijam un jautāju: “Kāda ir morāle?”. Lasīju arī Monteskjē Persiešu vēstules. Tās man vēl joprojām ir topā. Arī Roberts Mūks man bija ļoti tuvs. Kad stažējos Briselē, man tās visas grāmatas bija līdzi, un, kad pārvācos atpakaļ uz Latviju, man ieteica tās sapakot kastē – viņi pa pastu atsūtīs. Bet es to kasti tā arī nedabūju. Tā nu gāju pa antikvariātiem un nopirku sev jaunu Seneku, Monteskjē, Mūku.

Filozofija, arī Seneka, runā par ētiku, par vērtībām. Kādas ir Jūsējās?

Iedvesmas avots visai manai vērtību sistēmai ir arī mūsu mecenāti. Viņi ir unikāli cilvēki. Saruna ar kādu sirdsšķīstu cilvēku divu stundu garumā ir tik piesātināta, tik bagāta, ka vairs neprasās kaut ko vairāk meklēt un lasīt.

Visbeidzot, kas Jūs iedvesmo šajā tumšajā, lietainajā laikā ar tādu spēku izkāpt no gultas?

Lietainajā? Tumšajā? No rīta es nekāpju ārā no gultas, pirms neesmu izdomājusi, ko vilkšu mugurā – tā pilnīgi sievišķīgi.