Akadēmiskais centrs
Ceļā uz Latvijas simtgadi no šā gada 29. jūnija līdz 3. jūlijam Baltimorā, Merilandē, jau četrpadsmito reizi tautieši vienojās kopējā dziesmā un dejā – košas atmiņas, svinīgi sarīkojumi un domas par skaistāku un izcilāku Latviju. Tanī pat laikā katram tautietim bija iespēja pret ziedojumiem iegūt dažādus suvenīrus ar LU – savas vai vecāku un vecvecāku Alma Mater – simboliku. Visi savāktie līdzekļi, kopumā 6 300 EUR, ieskaitot līdzekļus no nesen izdotās grāmatas par latviešu izcelsmes Ņujorkas latviešu draudzes mācītāja un izcilas personības Richarda A.O. Zariņa (1913-2006) – “Mācītājs Richards Zariņš. Dzīve divās pasaulēs”, kur iegūti 2 100 EUR, novirzīti Baltimoras dziesmu un deju svētku mecenātu Izcilības stipendijas izveidošanai, ko administrē LU fonds. Šo stipendiju ieguva trīs talantīgas LU studentes, pārstāvot katru no zinātņu nozarēm. Tās ir Sabīne Zaula (Juridiskā fakultāte), Lauma Burkēviča (Fizikas un matemātikas fakultāte) un Laura Melne (Vēstures un filozofijas fakultāte).
Pretendējot uz Izcilības stipendiju, katra no jaunietēm sagatavoja eseju "Gatavojoties Latvijas simtgadei. Kādu es vēlos redzēt savu Latviju un ko esmu gatavs darīt, lai to piepildītu". Labprāt dalāmies ar stipendijas ieguvēju pārdomām un redzējumu. “Mūsu tautas dziļās saknes kordziedāšanā un kordiriģēšanā jau 1873. gadā rezultējās pirmajos Vispārējos latviešu Dziedāšanas svētkos, kas līdz šai dienai ir tāds notikums, kā varenība liek atplest acis daudzām iedzīvotāju un varenības ziņā lielākām valstīm. Domājot par to, kādēļ tieši dziesma mūsu tautai jau gadu simteņiem bijusi tik nozīmīga, man prātā nāk dziesmas universālā spēja vienot cilvēkus un justies kā daļai no kaut kā lielāka, neskatoties uz vietu, laiku vai valdošajiem apstākļiem. Tieši tāda sajūta mani vienmēr pārņēmusi Dziesmu Svētkos klausoties M. Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”. Ikdienā esmu meita, studente, jauna profesionāle, draudzene, māsa. Bet ir šie dievišķie brīži, kad jūties kā daļa no kā lielāka. Kā varenāka. Kā nozīmīgāka. Turklāt skaistā lieta par dziesmu ir tā, ka tā spēj šo sajūtu uzjundīt gan atrodoties tūkstošiem kilometru attālumā, gan brīžos, kad kāda sveša vara šo ideju centusies iznīcināt tās saknē. Vēlos Latviju redzēt tādu, kāda tā bija cīnoties par neatkarību – degsmes pilnu, mērķtiecīgu, ar lielu sapni un gribasspēku to piepildīt. Līksmu. Pateicīgu. Darbīgu. Saliedētu. Saprotošu. Izpalīdzīgu. Tādu, kur katram rūp “cilvēks blakus”. Vēlos Latviju redzēt atkal “atrodot” sevi,” raksta S.Zaula.
Arīdzan L.Melne iezīmē savu vīziju par Latvijas, jo īpaši sava dzimtā novada, nākotni, dalās sajūtās par to, kā ir un kā varētu būts: “Esmu dzimusi, augusi un arī savu nākotni saistu ar Latgali. Tā ir vieta, kur ir manas saknes, tā ir vieta, kurā es jūtos vislabāk. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka patriotismam ir jāsākas ar lokālpatriotismu - jāmīl un jāciena savas mājas, novads/pilsēta un tad arī radīsies mīlestība un cieņa pret savu valsti. Tāpēc uzskatu par savu pienākumu darboties sava kultūrvēsturiskā novada labā, cenšoties aizgaiņāt bieži par to valdošos stereotipus un cerot, ka ar savu darbību palīdzēšu to darīt arī citiem. Es esmu gatava turpināt savu darbu Latgales kultūrtelpā, stāstīt par Latgales vērtībām, savā akadēmiskajā dzīvē turpināt pētīt Latgales vēsturi un dzīvot Latgalē. Es gribu veidot savu dzimto pusi par vietu, kur es justos laimīga un gribētu, lai laimīgi jūtas arī citi. Lai šeit gribētu palikt un dzīvot arī nākamās paaudzes. Ja mēs paši neko nedarīsim, tad to mūsu vietā neizdarīs neviens cits. Tikai ar kopīgu un vienotu darbu mēs spēsim panākt Latvijas uzplaukumu.”
Savukārt L.Burkēviča uzsver, ka lielāka mērķa labā jāapvienojas domubiedriem, kas kopīgi cels Latvijas labklājību: “Latvija ir veikusi diezgan tālu ceļu savā attīstībā, un tā varētu augt vēl vairāk, nepieciešams tikai izvēlēties pareizo ceļu, kas novestu pie vispozitīvākā rezultāta. Lai gan Latvija ir neaprakstāmi skaista valsts ar gudriem un neparastiem cilvēkiem, kas gatavi ieguldīt mūsu attīstībā, Latvijai tomēr vēl ir, uz ko tiekties. Savu Latviju vēlos redzēt skaistu, tīru, inteliģentu, saprātīgu, spējīgu analizēt un vairāk iesaistoties zinātnē. Ko es esmu gatava darīt, lai to piepildītu? Visu, kas manos spēkos, lai gan viena cilvēka rīcība nestāv līdzi visu kopīgai darbībai – Latvijas iedzīvotāji, kas kopā strādā pie labākas Latvijas, arī to es noteikti vēlētos redzēt savā Latvijā.”
Latvija – degsmes pilna, mērķtiecīga, ar lielu sapni un gribasspēku to piepildīt
Pretendējot uz Izcilības stipendiju, katra no jaunietēm sagatavoja eseju "Gatavojoties Latvijas simtgadei. Kādu es vēlos redzēt savu Latviju un ko esmu gatavs darīt, lai to piepildītu". Labprāt dalāmies ar stipendijas ieguvēju pārdomām un redzējumu. “Mūsu tautas dziļās saknes kordziedāšanā un kordiriģēšanā jau 1873. gadā rezultējās pirmajos Vispārējos latviešu Dziedāšanas svētkos, kas līdz šai dienai ir tāds notikums, kā varenība liek atplest acis daudzām iedzīvotāju un varenības ziņā lielākām valstīm. Domājot par to, kādēļ tieši dziesma mūsu tautai jau gadu simteņiem bijusi tik nozīmīga, man prātā nāk dziesmas universālā spēja vienot cilvēkus un justies kā daļai no kaut kā lielāka, neskatoties uz vietu, laiku vai valdošajiem apstākļiem. Tieši tāda sajūta mani vienmēr pārņēmusi Dziesmu Svētkos klausoties M. Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”. Ikdienā esmu meita, studente, jauna profesionāle, draudzene, māsa. Bet ir šie dievišķie brīži, kad jūties kā daļa no kā lielāka. Kā varenāka. Kā nozīmīgāka. Turklāt skaistā lieta par dziesmu ir tā, ka tā spēj šo sajūtu uzjundīt gan atrodoties tūkstošiem kilometru attālumā, gan brīžos, kad kāda sveša vara šo ideju centusies iznīcināt tās saknē. Vēlos Latviju redzēt tādu, kāda tā bija cīnoties par neatkarību – degsmes pilnu, mērķtiecīgu, ar lielu sapni un gribasspēku to piepildīt. Līksmu. Pateicīgu. Darbīgu. Saliedētu. Saprotošu. Izpalīdzīgu. Tādu, kur katram rūp “cilvēks blakus”. Vēlos Latviju redzēt atkal “atrodot” sevi,” raksta S.Zaula.
Latvijas uzplaukums – kopīga un vienota darba augļi
Arīdzan L.Melne iezīmē savu vīziju par Latvijas, jo īpaši sava dzimtā novada, nākotni, dalās sajūtās par to, kā ir un kā varētu būts: “Esmu dzimusi, augusi un arī savu nākotni saistu ar Latgali. Tā ir vieta, kur ir manas saknes, tā ir vieta, kurā es jūtos vislabāk. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka patriotismam ir jāsākas ar lokālpatriotismu - jāmīl un jāciena savas mājas, novads/pilsēta un tad arī radīsies mīlestība un cieņa pret savu valsti. Tāpēc uzskatu par savu pienākumu darboties sava kultūrvēsturiskā novada labā, cenšoties aizgaiņāt bieži par to valdošos stereotipus un cerot, ka ar savu darbību palīdzēšu to darīt arī citiem. Es esmu gatava turpināt savu darbu Latgales kultūrtelpā, stāstīt par Latgales vērtībām, savā akadēmiskajā dzīvē turpināt pētīt Latgales vēsturi un dzīvot Latgalē. Es gribu veidot savu dzimto pusi par vietu, kur es justos laimīga un gribētu, lai laimīgi jūtas arī citi. Lai šeit gribētu palikt un dzīvot arī nākamās paaudzes. Ja mēs paši neko nedarīsim, tad to mūsu vietā neizdarīs neviens cits. Tikai ar kopīgu un vienotu darbu mēs spēsim panākt Latvijas uzplaukumu.”
Latvija – inteliģenta, saprātīga, spējīga analizēt un vairāk manāma zinātnes jomā
Savukārt L.Burkēviča uzsver, ka lielāka mērķa labā jāapvienojas domubiedriem, kas kopīgi cels Latvijas labklājību: “Latvija ir veikusi diezgan tālu ceļu savā attīstībā, un tā varētu augt vēl vairāk, nepieciešams tikai izvēlēties pareizo ceļu, kas novestu pie vispozitīvākā rezultāta. Lai gan Latvija ir neaprakstāmi skaista valsts ar gudriem un neparastiem cilvēkiem, kas gatavi ieguldīt mūsu attīstībā, Latvijai tomēr vēl ir, uz ko tiekties. Savu Latviju vēlos redzēt skaistu, tīru, inteliģentu, saprātīgu, spējīgu analizēt un vairāk iesaistoties zinātnē. Ko es esmu gatava darīt, lai to piepildītu? Visu, kas manos spēkos, lai gan viena cilvēka rīcība nestāv līdzi visu kopīgai darbībai – Latvijas iedzīvotāji, kas kopā strādā pie labākas Latvijas, arī to es noteikti vēlētos redzēt savā Latvijā.”
 studentiem, katram 2 100 EUR apmērā.){kind=link}