Akadēmiskais centrs
Par iespēju piedalīties arheoloģiskajos izrakumos uzzināju 2012. gada februārī, kad tika izsludināts konkurss par iespēju braukt ekspedīcijā. Bija jāaizpilda gara anketa, kur jāatbild par veselības stāvokli, brīvā laika pavadīšanas veidiem, kā arī par iepriekšējo pieredzi pārgājienos un darbā lauka apstākļos. Aizpildīju un nosūtīju, gaidīju apstiprinājumu aptuveni mēnesi, līdz uzzināju, ka piedalīšos. Tad sākās patīkams satraukums, pirmo reizi būšu Krievijas Federācijā, lidošu ar lidmašīnu (tas bija biedējošākais), būšu citā klimata un laika zonā, tāpat bija jāsāk kārtot dokumentācija – jauna pase, jo vairs nebija derīga pusgadu pēc atbraukšanas, vīza, ārsta izziņas utt. Ļoti labi bija tas, ka vienīgās izmaksas bija tikšana no Rīgas līdz Maskavai un atpakaļ.
Viss sākās 31. jūlija pēcpusdienā, kad kopā ar pārējiem studentiem no LU iekāpu vilcienā Rīga-Maskava. Maskavā mūs sagaidīja pārstāvis no Krievijas Ģeogrāfijas biedrības, kas mūs aizveda ar metro (pirmais iespaids braucot ar metro) līdz hostelim, kur pavadījām trīs dienas līdz lidojumam uz Tivas Republiku. Šajā laikā bijām ekskursijās pa Maskavu, biju Kosmonautikas muzejā, Kremļa muzejā, pastaigājos pa Maskavas parkiem un redzēju desantnieku svētkus Maskavā. Pēc nelielas iepazīšanās ar Krievijas Federācijas galvaspilsētu sākās lielākais piedzīvojums manā mūžā.
Lidojums bija aptuveni piecas stundas garš, kaut arī pirmā lidojuma pieredze bija Krievijā, man patika tīri labi. Nosēdāmies Abakanas lidostā, kur bija sajūta, ka esmu Padomju laikos, jo vieta atgādināja bildes no jaunāko laiku vēstures grāmatām. Pēc tam mūs gaidīja vēl 11 stundu brauciens uz Tivas Republiku – arheoloģisko izrakumu nometni blakus Eerbekas upes mākslīgajam uzpludinājumam. Kad nokļuvām galā bija vakars, taču visiem pirms iekārtošanās teltīs bija jāiet pārbaudīties pie ārsta, kur izmērīja temperatūru un asinsspiedienu. Vakarā visus brīvprātīgos sadalīja pa izrakumu brigādēm. Man tika vistālākie izrakumi ar nosaukumu „Эки-Оттуг 2”, kas tuviešu valodā nozīmē „laba zāle”. Nākošajā rītā novērtēju nometnes iekārtojumu. Priekšpusē bija ārstu, nometnes vadītāju teltis, pa vidu bija 10 teltis brīvprātīgajiem, nometnes labajā pusē bija saimnieciskā daļa (ēdināšanas teltis, virtuves teltis, noliktava). Aiz nometnes uz uzpludinājuma pusi bija uzbūvēts bankomāts (speciāli nometnes vajadzībām), ugunskura vieta, skatuve, izvietota sanitārā zona un pirts. Priekšpusē bija izveidoti futbola un volejbola laukumi, bet kreisajā pusē ugunsdzēsības transports un elektrības ģenerators. Tur bija viss, kas ir nepieciešams, lai cilvēks varētu normāli dzīvot. Nometnes apsargi bieži skatījās atpūtas telpās izvietotos televizorus, bija pieejams internets un mobilie sakari, taču no pēdējiem es maksimāli atteicos, un atpūtos, būdama dabā un veicot arheoloģiskos izrakumos, kā arī izbaudot organizatoru rīkotos pasākumus.
Uz arheoloģisko izrakumu vietu bija jābrauc pusstunda vecā armijas kravas mašīnā, arheologi katram iedalīja darba cimdus, instrumentus un parādīja, kas kuram jādara. Instrumenti bija parasti, galvenokārt kaplis, ota un spainis, puišiem deva arī lāpstas, mūsu galvenais uzdevums bija ik pa 5 cm ņemt nost kurgānu virspusi un aizvākt lieko zemi. Tiklīdz tika atrasts kāds artefakts, brīvprātīgos pārlika pie citiem darbiem, un darbu turpināja arheologi. Kurgāni ir no zemes vai akmeņiem veidots kapu uzkalns, kam ir koniska vai pussfēriska forma. Kopā ar apglabāto cilvēku bieži apraka arī dārglietas, dzīvniekus. Dārglietas no kurgāniem tika izzagtas pāris gadu laikā pēc kurgāna izveides. Izrakumu vietā, kur strādāju es, tika atrasti zīdaiņu apbedījumi izgrebtos koka zārciņos, taču citos izrakumos tika atrasti daži priekšmeti, piemēram, spogulis. Kad nometne tuvojās noslēgumam, ievēroju, ka mani bieži liek pie centrālās daļas attīrīšanas (tur bija galvenais apbedījums), jo vadītāji bija ievērojuši, ka strādāju ļoti rūpīgi, par ko arī nometnes noslēgumā saņēmu sudraba apbalvojumu par darbu.
Svētdienas mums bija brīvdienas, kad braucām ekskursijās un apskatījām Tivas Republikas galvaspilsētu Kizilu, kas ir Āzijas centrā, bijām uz sālsezeriem un viesnīcu, kas iekārtota jurtās (tuviešu tradicionālā ēka). Brīvajās pēcpusdienās bija lekcijas par arheoloģiju un Tivas Republikas vēsturi un kultūru, notika sporta spēles, pa mazām grupiņām brīvprātīgie gāja pārgājienos kalnos, bija koncerti, kas parasti sākās vismaz divas stundas pēc norunātā laika, taču pie tuviešiem tā pieņemts. Es izmantoju iespēju pa vakariem doties izjādē ar zirgiem, taču tā kā man nebija iepriekšējas pieredzes, tad piedabūt zirgu iet uz priekšu diez ko labi neveicās, laikam biju pārāk laba pret zirgu. Vienu pēcpusdienu, pastaigājoties kalnos, satikām vecu tuviešu vīru, kas mūs izveda nelielā ekskursijā pa tuvējo apkārtni, parādīja skaistākos skatus kalnos, viņš arī neslēpa to, ka viņam nepatīk doma par dzelzceļu, jo tiks spridzināti daļa kalnu un skaistās ainavas tiks sabojātas, kalnu ielejās vairs nebūs mierīgs un kluss, ka tas ir līdz šim. Taču cilvēku viedoklis bija dažāds.
Kopumā esmu ļoti apmierināta par iespēju piedalīties ekspedīcijā, iepazīt darbu arheoloģiskajos izrakumos, iepazīt citu kultūru un redzēt neskartas dabas skaistumu.
Plašāku izklāstu par arheoloģiskajiem izrakumiem Tivas Republikā var izlasīt žurnālā „Ilustrētā Pasaules Vēsture”, 2013. gada decembra numurā. Kā arī dzirdēt LR 1 arhīvā 22. novembra raidījumā „Zināmais nezināmajā”
Viss sākās 31. jūlija pēcpusdienā, kad kopā ar pārējiem studentiem no LU iekāpu vilcienā Rīga-Maskava. Maskavā mūs sagaidīja pārstāvis no Krievijas Ģeogrāfijas biedrības, kas mūs aizveda ar metro (pirmais iespaids braucot ar metro) līdz hostelim, kur pavadījām trīs dienas līdz lidojumam uz Tivas Republiku. Šajā laikā bijām ekskursijās pa Maskavu, biju Kosmonautikas muzejā, Kremļa muzejā, pastaigājos pa Maskavas parkiem un redzēju desantnieku svētkus Maskavā. Pēc nelielas iepazīšanās ar Krievijas Federācijas galvaspilsētu sākās lielākais piedzīvojums manā mūžā.
Lidojums bija aptuveni piecas stundas garš, kaut arī pirmā lidojuma pieredze bija Krievijā, man patika tīri labi. Nosēdāmies Abakanas lidostā, kur bija sajūta, ka esmu Padomju laikos, jo vieta atgādināja bildes no jaunāko laiku vēstures grāmatām. Pēc tam mūs gaidīja vēl 11 stundu brauciens uz Tivas Republiku – arheoloģisko izrakumu nometni blakus Eerbekas upes mākslīgajam uzpludinājumam. Kad nokļuvām galā bija vakars, taču visiem pirms iekārtošanās teltīs bija jāiet pārbaudīties pie ārsta, kur izmērīja temperatūru un asinsspiedienu. Vakarā visus brīvprātīgos sadalīja pa izrakumu brigādēm. Man tika vistālākie izrakumi ar nosaukumu „Эки-Оттуг 2”, kas tuviešu valodā nozīmē „laba zāle”. Nākošajā rītā novērtēju nometnes iekārtojumu. Priekšpusē bija ārstu, nometnes vadītāju teltis, pa vidu bija 10 teltis brīvprātīgajiem, nometnes labajā pusē bija saimnieciskā daļa (ēdināšanas teltis, virtuves teltis, noliktava). Aiz nometnes uz uzpludinājuma pusi bija uzbūvēts bankomāts (speciāli nometnes vajadzībām), ugunskura vieta, skatuve, izvietota sanitārā zona un pirts. Priekšpusē bija izveidoti futbola un volejbola laukumi, bet kreisajā pusē ugunsdzēsības transports un elektrības ģenerators. Tur bija viss, kas ir nepieciešams, lai cilvēks varētu normāli dzīvot. Nometnes apsargi bieži skatījās atpūtas telpās izvietotos televizorus, bija pieejams internets un mobilie sakari, taču no pēdējiem es maksimāli atteicos, un atpūtos, būdama dabā un veicot arheoloģiskos izrakumos, kā arī izbaudot organizatoru rīkotos pasākumus.
Uz arheoloģisko izrakumu vietu bija jābrauc pusstunda vecā armijas kravas mašīnā, arheologi katram iedalīja darba cimdus, instrumentus un parādīja, kas kuram jādara. Instrumenti bija parasti, galvenokārt kaplis, ota un spainis, puišiem deva arī lāpstas, mūsu galvenais uzdevums bija ik pa 5 cm ņemt nost kurgānu virspusi un aizvākt lieko zemi. Tiklīdz tika atrasts kāds artefakts, brīvprātīgos pārlika pie citiem darbiem, un darbu turpināja arheologi. Kurgāni ir no zemes vai akmeņiem veidots kapu uzkalns, kam ir koniska vai pussfēriska forma. Kopā ar apglabāto cilvēku bieži apraka arī dārglietas, dzīvniekus. Dārglietas no kurgāniem tika izzagtas pāris gadu laikā pēc kurgāna izveides. Izrakumu vietā, kur strādāju es, tika atrasti zīdaiņu apbedījumi izgrebtos koka zārciņos, taču citos izrakumos tika atrasti daži priekšmeti, piemēram, spogulis. Kad nometne tuvojās noslēgumam, ievēroju, ka mani bieži liek pie centrālās daļas attīrīšanas (tur bija galvenais apbedījums), jo vadītāji bija ievērojuši, ka strādāju ļoti rūpīgi, par ko arī nometnes noslēgumā saņēmu sudraba apbalvojumu par darbu.
Svētdienas mums bija brīvdienas, kad braucām ekskursijās un apskatījām Tivas Republikas galvaspilsētu Kizilu, kas ir Āzijas centrā, bijām uz sālsezeriem un viesnīcu, kas iekārtota jurtās (tuviešu tradicionālā ēka). Brīvajās pēcpusdienās bija lekcijas par arheoloģiju un Tivas Republikas vēsturi un kultūru, notika sporta spēles, pa mazām grupiņām brīvprātīgie gāja pārgājienos kalnos, bija koncerti, kas parasti sākās vismaz divas stundas pēc norunātā laika, taču pie tuviešiem tā pieņemts. Es izmantoju iespēju pa vakariem doties izjādē ar zirgiem, taču tā kā man nebija iepriekšējas pieredzes, tad piedabūt zirgu iet uz priekšu diez ko labi neveicās, laikam biju pārāk laba pret zirgu. Vienu pēcpusdienu, pastaigājoties kalnos, satikām vecu tuviešu vīru, kas mūs izveda nelielā ekskursijā pa tuvējo apkārtni, parādīja skaistākos skatus kalnos, viņš arī neslēpa to, ka viņam nepatīk doma par dzelzceļu, jo tiks spridzināti daļa kalnu un skaistās ainavas tiks sabojātas, kalnu ielejās vairs nebūs mierīgs un kluss, ka tas ir līdz šim. Taču cilvēku viedoklis bija dažāds.
Kopumā esmu ļoti apmierināta par iespēju piedalīties ekspedīcijā, iepazīt darbu arheoloģiskajos izrakumos, iepazīt citu kultūru un redzēt neskartas dabas skaistumu.
Plašāku izklāstu par arheoloģiskajiem izrakumiem Tivas Republikā var izlasīt žurnālā „Ilustrētā Pasaules Vēsture”, 2013. gada decembra numurā. Kā arī dzirdēt LR 1 arhīvā 22. novembra raidījumā „Zināmais nezināmajā”
 „Kyzyl-Kuragino”, lai glābtu lielu skaitu arheoloģiskos pieminekļus, kas atrodas Eerbekas upes ielejā jeb „Valdnieku” ielejā. Šie glābšanas arheoloģiskie izrakumi notiek, lai saglabātu vēsturiskās liecības pirms tiek uzcelta jauna dzelzceļa līnija, lai no reģiona izvestu dabas bagātības un savienotu Tivas Republikas galvaspilsētu Kizilu ar pārējiem Krievijas Federācijas reģioniem. 2012. gada augustā arheoloģiskajos izrakumos piedalījās vairāki Latvijas Universitātes studenti, tajā skaitā arī es – LU Fonda stipendiāte Maruta Jankēvica – un raksta turpinājumā dalīšos ar saviem iespaidiem.
){kind=link}