Kurā no Latvijas augstskolu studiju programmām esi izvēlējusies studēt un kādēļ? Laima: Mācos Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas fakultātē. Jau 11. klasē sapratu, ka gribu mācīties un vēlāk arī strādāt veselības aprūpes jomā, jautājums bija- medicīna vai farmācija? Taču beigās izlēmu par labu medicīnas studijām. Nu jau pagājuši pilni divi mēneši, kurus pavadu kā medicīnas studente, pa šo laiku esmu sapratusi, ka medicīnas studijas tik tiešām nav vieglas, ir jāvelta ļoti daudz laika, lai, piemēram, sekmīgi iemācītos visus nepieciešamos latīņu terminus anatomijas nodarbībās. Taču medicīnas studijas man šķiet interesantākais, ko vispār var mācīties, jo, kas gan var būt aizraujošāks, kā izzināt to, kā funkcionē un no kā sastāv cilvēks? Jana: LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte, programmā - sākumizglītības skolotājs. Superīgi pasniedzēji, ļoti atsaucīgi un pretimnākoši (pati nezinu, kāpēc, bet biju iedomājusies, ka pasniedzēji augstskolā tas ir kaut kas briesmīgs). Viens no pirmajiem iespaidiem-man jāmācās ekonomika! Pagāja divi mēneši, ekonomikas kurss šim semestrim beidzās, vēl joprojām nevaru beigt pārdzīvot, ka trešdienās man vairs nav ekonomikas – tā izrādījās mana mīļākā lekcija! Kāpēc šāda izvēle? Man ļoti, ļoti patīk bērni, viņu sabiedrība, viņu tiešums, brīžam naivums un tik ļoti „svaigais un nesabojātais” skats uz lietām. Anna Viktorija: Mācos Liepājas Universitātes Dabas un Inženierzinātņu fakultātes programmā -Matemātika. Esmu diezgan apmierināta ar savu izvēli, bakalaura diploms matemātikā būs solis tuvāk plānotajai iegūstamajai izglītībai – vidusskolas matemātikas skolotājs. Izvēlējos apgūt tieši matemātikas skolotāja profesiju, jo, ieraugot CE statistiku, biju ļoti nepatīkami pārsteigta. Pirmie iespaidi skolā bija kā neliela šoka terapija, pirmkārt, jau tāpēc, ka nācās braukt prom no Salaspils, otrkārt, biju pieradusies mācīties klasē ar 32 cilvēkiem, no kuriem 20 bija puiši, taču šeit kursā esam vien piecas meitenes un viens puisis. Nav noslēpums, ka augstskola krietni vien atšķiras no vidusskolas. Citiem ir ļoti grūti pieņemt to savādāko, patstāvīgāko dzīvi, savukārt citi jūtās „kā zivis ūdenī”. Kā ir ar Tevi? Kas bija tas atšķirīgais, kas lika saprast, ka neesi vairs vidusskolniece? Laima: Patiesībā lielu atšķirību nejūtu, jo vidusskolā, kurā es mācījos, mācību process tika organizēts tā, lai mūs pēc iespējas labāk sagatavotu studijām. Bija pat skolas eksāmeni katra pusgada beigās, un tika iemācīti priekšmeti, kas noder arī universitātē, piemēram, matemātikas analīze, ķīmija un fizika pietiekoši augstā līmenī, tāpēc studiju uzsākšana man neradīja problēmas, es jau biju sagatavojusies, tam, kas mani sagaida Rīgas Stradiņa universitātē. Jana: Pirmkārt, jau tas, ka universitāte jāapmeklē vien 3 reizes nedēļā, otrkārt, - studentu apliecība un e-talons. Vēl varu piebilst neparasti lielo bērnu literatūras „grāmatu kalns” manā istabā. Man visā kursā mācās tikai 8 cilvēki, uz lekcijām atnāk labākajā gadījumā puse, respektīvi, individuālajās lekcijās klasē parasti esam 3-4 meitenes. Anna Viktorija: Pirmā lieta, kas lika saprast, ka vairs neatrodos skolas solā, bija tas, ka visi pasniedzēji savus studentus uzrunā uz „Jūs”, man tas bija liels pārsteigums. Saistībā ar mācību procesu - tāpat kā vidusskolā pasniedzēji uzdod mājas darbus, rakstām kontroldarbus, vienīgi tagad mājas darbus nevajag pildīt katru vakaru, jo lekcijas visas nedēļas laikā neatkārtojas, līdz ar to mācos pārsvarā pa brīvdienām un vienu papildus „patstāvīgā darba” dienu. Un kas ir grūtāk, neierastāk, nekā varbūt šķita sākumā? Laima: Protams, pašas mācības, vienīgais, kas atšķiras no vidusskolas, ir mājās veicamo darbu apjoms, šobrīd ir jāiemācās saplānot savu laiku, lai mācītos ne tikai nodarbību laikā, bet, lai spētu arī atrast laiku mājās paņemt anatomijas grāmatu un pavadīt vairākas stundas mācoties. Jana: Laikam tas, ka manu studiju izvēli atbalsta uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki. Man diemžēl vai par laimi ir ļoti svarīgi, lai man notic. Bet varbūt šoreiz tas pat ir labi, ka tā, un kaut kādā veidā tieši tas mani norūdīs, disciplinēs un padarīs stiprāku... Dzīvosim – redzēsim! Anna Viktorija: Lielākās raizes sagādā patstāvīgais dzīvesveids, tas tiešām nav tik patīkami, kā bija cerēts. Vai jau, mācoties vidusskolā, skaidri zināji, kur vēlies studēt? Laima:12. klases sākumā sapratu, ka kārtošu izvēles eksāmenu ķīmijā un cīnīšos par iespēju iestāties medicīnas fakultātē RSU, kā rezerves variants palika farmācija. Taču pēc visa piedzīvotā, varu vienīgi sacīt, ka ir jānotic sev un tad viss notiks pats no sevis. Jana: Augstskolas izvēle man bija ļoti grūts uzdevums. Vienubrīd domāju, ka braukšu studēt uz ārzemēm, bet tad sapratu: nē! Vīgriežu vāli, stārķi un mellenes – smaržo pēc laimes un dzimtenes. Vien iedomājoties par to, ka būtu jābrauc prom, palika skumji, tāpēc es par savu augstāko mērķi izvirzīju iespēju būt kvalificēts izvēlētās jomas speciālists, kas ir Latvijas nākotnes vārda nesējs. Atlika vien izvēlēties studiju virzienu. Bija daudz un dažādi varianti, bija sapņi. Tagad ir arī reāls ceļš, kura durvis pati pavēru. Anna Viktorija: Nezināju, ko īsti gribu studēt līdz mirklim, kad on-line pieteikšanās portālā bija jāatķeksē vēlamās studiju programmas. Kas skolas gaitā Tevi motivēja cītīgi mācīties? Vai ir sajūta, ka ieguldītais darbs ir attaisnojies? Laima: Labas sekmes man skolā bija jau kopš sākumskolas, tāpēc man likās nepieņemami saņemt novērtējumu, kas būtu zem 7 ballēm. Pavisam citādi bija ar priekšmetiem, kas patiešām interesēja – fizika, ķīmija un bioloģija, bija priekšmeti, kuriem biju gatava veltīt daudz laika un ar interesi iedziļināties mācību procesā, tāpēc šajos priekšmetos atzīmes vienkārši bija attiecīgas ieguldītajam darbam un izrādītajai interesei. Jana: Es esmu absolūta perfekcioniste attiecībā pret sevi, izvirzu brīžam man pat pašai šķiet, ka pilnīgi astronomiskus mērķus, pēc tam pa visām varītēm cenšos sekot saviem ideāliem. Cilvēki reizēm saka, ka esmu ietiepīga. Šodien man gribētos teikt, ka tā ir pozitīva īpašība. Protams, bija sajūta, ka ieguldītais darbs ir attaisnojies, bet man tas ir ļoti relatīvi, es mīlu atrasties arvien jaunos pienākumu kilometros, tāpēc nemēdzu ilgi kavēties sajūtās par padarīto, jo jau esmu „jaunos medību laukos”. Anna Viktorija: Visvairāk mani motivēja klasesbiedri, kuri mācījās labāk par mani, palīdzēja arī tas, ka e-klasē visu laiku varēju redzēt, kura pēc kārtas esmu klases rangā. Tā kā pēc pieteikumiem universitātē biju pirmā rindā uz budžeta vietu un tiku uzņemta arī RSU Psiholoģijas programmas budžeta grupā, uzskatu, ka ieguldītais darbs pilnībā sevi ir attaisnojis. Atskatoties uz skolas gadiem, kāds ir tas lielākais sasniegums, ar ko pati lepojies visvairāk (olimpiādes, konkursi, ārpus skolas darbs u.c.)? Laima: Lielākais prieks ir par tautas deju kolektīvā „Vainags” pavadīto laiku, kopā piedzīvotajiem ārzemju konkursiem un XV Dejusvētkiem, kas bija pēdējais lielais pasākums kopā ar šo kolektīvu. No mācību panākumiem visvairāk lepojos ar savu zinātniski pētniecisko darbu, ko izstrādāju A/S „Grindex” laboratorijā, jo šis darbs man pašai ļoti interesēja un likās aizraujošs pats darba izstrādes process. Jana:
- Es iemācījos smieties... Īsti, nevainīgi un vienkārši smieties. Pati par sevi.
- Es biju aktīva, īpaši vidusskolas gados, piedalījos tiešām neskaitāmās aktivitātēs, tostarp dažādās olimpiādes, konkursos, ārpus skolas pulciņos, interešu izglītībās, projektos un citādi tamlīdzīgi...
- Uzskatu, ka pats lielākais sasniegums, ko caur to visu izdevās panākt – nonācu pie atziņas – „Dari to, ko vēlies, jo vienalga Tevi nosodīs, lai ko Tu arī nedarītu” (Džonijs Deps/). Tagad vien atliek filigrāni ievērot to ikdienas dzīves gaitās.
Par Latvijas Universitātes Fondu
Šogad Latvijas Universitātes Fonds sadarbībā ar mecenātiem 2013./2014.akadēmiskajā gadā piešķīris 91 stipendiju par kopējo summu 178 000 latu. Stipendijas ieguvuši Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes, Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Liepājas universitātes studenti.
Avots: salaspils.lv