Akadēmiskais centrs
Kārlis Ernsts Viktors Kurts Hāgens un Antonija Vera Hāgena, dzimusi Lemke, bija vācu izcelsmes kurzemnieki. Jaunībā viņi dzīvoja Liepājā, kur bērnību pavadīja arī 1916. gada 24. janvārī dzimušais pāra jaunākais dēls Kurts. Kad zēnam bija deviņi gadi, ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur tēvs nodarbojās ar tirdzniecību. Skolas gaitas Kurts uzsāka Rīgas pilsētas 11. vācu pamatskolā, taču sesto – pamatskolas pēdējo klasi – absolvēja Rīgas pilsētas 13. vācu pamatskolā. 1930. gadā viņu uzņēma Rīgas pilsētas Vācu ģimnāzijas 1.a zēnu dabaszinību klasē. Dabaszinības jaunajam censonim padevās visvairāk, un vēl ģimnāzijas laikā Kurtu interesēja sports – viņš iestājās Rīgas 1. velosipēdistu biedrības tenisa sektorā. 1929. gadā laikrakstā Rigasche Rundschau rakstīts par jaunajiem tenisa meistariem un pieminēts daudzsološais, jaunais sportists Kurts Hāgens: “Šajā jaunajā, diemžēl vēl fiziski ļoti neattīstītajā spēlētājā slēpjas daudz varēšanas. Viņa vecumam neikdienišķā izpratne par tenisa spēli ir vienlaikus apvienojusies ar tehniskiem sitienu paņēmieniem. Cits jautājums katrā ziņā ir tas, vai būtu ieteicams tik jaunam (un tik ļoti talantīgam spēlētājam) ļaut piedalīties turnīros, kuru laikā paliek slēpta viņa prasme, kuru viņš var pazaudēt.”
Aktieris, žurnālists un rakstnieks
20. gadsimta 30. gados Hāgenu ģimenes dzīve pajuka. Dzirnavu ielas dzīvokli pēc laulībām pameta vecākais brālis Rūdolfs, pēc tam izšķīrās Kurta vecāki, viņa tēvs apprecējās otrreiz. Kurts, tikko absolvējis ģimnāziju, nolēma izmēģināt spēkus aktiermeistarībā. Karjeru Kurts sāka Rīgas Pirmajā pilsētas teātrī jeb Rīgas Vācu teātrī.
1932. gada vasarā Hāgens saņēma ārzemju pasi ceļojumam, un tā aizsākās viņa kontakti ar Vāciju. Kurts studēja Berlīnes universitātē, vēlāk Vīnes valsts tēlotājmākslas akadēmijā ieguva diplomu aktiermeistarībā. Otrā pasaules kara laikā Hāgens kopā ar māti pameta Latviju, jo, kā pats rakstīja vēstulēs: “Pēc kriminālā Hitlera –Staļina pakta 1939./40. gadā man bija jāpamet mīļotā dzimtene, lai karā glābtu savu dzīvību no sarkanās laupītāju armijas.” No kara šausmām gan Hāgens neizbēga. Tajā viņš piedalījās ar Latvijas pasi un sevi dēvēja par protestējošu ārzemnieku, kurš neatbalsta Hitleru.
Kā vēstulēs uz Latviju rakstīja pats Hāgens, pēc akadēmijas absolvēšanas viņš izveidoja veiksmīgu aktiera, žurnālista un rakstnieka karjeru, darbojās Vīnes Burgteātrī un Vīnes kamerteātrī kā viesmākslinieks. Kurts Hāgens nofilmējās 15 vācu kino filmās, tiesa, mazās un nenozīmīgās lomās, un skatītāji var tikai minēt, kuru no filmas varoņiem tēlo tieši viņš. Pirmā filma, kurā nofilmējās Hāgens, bija Sezona Kairā. Tā tika uzņemta 1933. gadā Ēģiptē, kas bija unikāls gadījums, jo ceļošana tolaik bija ļoti ierobežota. Komēdija stāsta par to, kā kungs, vārdā Tobijs, un jaunkundze Stefānija vēlas savest kopā savus vecākus, savukārt vecākiem ir tieši tāds pats nolūks attiecībā uz bērniem. Jaunais aktieris Hāgens, kuram bija tikai 17 gadi, šajā filmā tēloja otro žigolo. Kad filmas komanda atgriezās no Ēģiptes, Vācija bija pārvērtusies, pie varas bija nākuši nacionālsociālisti.
Taupība, lai palīdzētu dzimtenei
Dzīves laikā Hāgens daudz slimoja – viņš sirga ar vairogdziedzera saslimšanu un reimatismu, smagu furunkulozi, arī dzelteno kaiti. 1954. gada aprīlī viņš kļuva ilgstoši darba nespējīgs, jo slimoja ar nervu sabrukumu, totālu spēku izsīkumu un reimatismu. Hāgens dzīves laikā vairākas reizes kļuva par bezdarbnieku un arī saņēma sociālo pabalstu.
Hāgenam nebija bērnu, un viņš savā dzīves novakarē nolēma palīdzēt mīļajai dzimtenei. Viņš vēlējās ziedot iekrātos līdzekļus Latvijas Universitātes studentiem, jo Vācija tikko bija piedzīvojusi ekonomikas uzplaukumu, un Hāgens uzskatīja, ka Hamburgas studenti ir labi nodrošināti.
1999. gadā viņš uzrakstīja testamentu, kurā visu Drēzdenes bankā (kas atradās Luksemburgā) esošo naudu ziedo LU, lai tās apdāvinātākie studenti varētu studēt Vācijā. Hāgens juta, ka tuvojas nāve, tāpēc sāka steigties ar dokumentu formēšanu Kurta Hāgena fonda izveidei. Viņš vēlējās, lai finanšu pārvalde Hamburgā visu īpašumu un procentus Luksemburgā neapliek ar nodokļiem un fonds neiet zudumā, tāpēc steidzami bija nepieciešams no LU un juristu biroja Rīgā saņemt izziņu ar apliecinājumu, ka universitāte pateicas par stipendijām un sagaida, ka fonds tiks atbrīvots no nodokļiem.
Hāgens cītīgi turpināja sūtīt vēstules uz Latviju par savām iecerēm, bet diemžēl vēstules no LU un uzrunātā advokātu biroja viņš tā arī nesaņēma. 1999. gada nogalē 83 gadus veco Hāgenu nodokļu parādu dēļ apcietināja. Viņš nonāca cietuma slimnīcā, no kurienes rakstīja vēstuli toreizējai Latvijas prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai ar lūgumu pēc palīdzības, taču atbildi atkal nesagaidīja. Hāgenam nācās pašam samaksāt 500 000 vācu marku, lai panāktu atbrīvošanu. Viņš ļoti pārdzīvoja, ka universitātes mantojums sarucis par veselu pusmiljonu marku.
Lai arī Hāgens bija ļoti slims, cerības par fonda izveidi viņš nezaudēja. Uzzinājis, ka Vācijā atrodas goda konsulāts, 2000. gada 12. decembrī sirmais vīrs ieradās pie goda konsules Sabīnes Zommerkampas-Homanes, lai izstāstītu par savu lielo ieceri. Hāgens ieradās uz tikšanos visprastākajās drēbēs, izskatīdamies visai nevīžīgs. Vienkāršā plastikāta maisiņā viņš bija līdzi atnesis divas pases – jau nederīgo Latvijas dokumentu un Vācijas pasi, kā arī ar roku rakstītu testamentu. Vīrs, kas sēdēja pretī konsulei, izskatījās pēc bezpajumtnieka, un nekas neliecināja, ka viņš LU noziedos 2,4 miljonus eiro! Kā tagad atminas Zommerkampa-Homane, Hāgena seja vecumā bija dzīves pēdu skarta, tomēr zilo acu skats bija palicis apņēmīgs.
Hāgens atzina, ka viņam bijusi veiksmīga karjera, tomēr smagās slimības un sociālie pabalsti liek to apšaubīt. Protams, rodas pretruna – kur dāsnais mecenāts ieguva tik lielu summu? Acīmredzot dažas lietas nebūs noskaidrojamas, bet svarīgāk, ka nauda tika ziedota LU studentiem.
Hāgens lūdza goda konsulei uzglabāt viņa testamentu un dot solījumu, ka viņa rūpēsies par fonda ieceri līdz tā izpildei. Bija paredzēts, ka stipendijas tiks maksātas tik ilgi, cik vien pastāvēs Latvijas Universitāte. Pēc pusotru stundu garas sarunas Hāgens pameta konsuli ar solījumu piezvanīt. Viņš to nepaspēja izdarīt, jo pēc pāris dienām Hāgens aizgāja mūžībā. Tā kā Kurtam Hāgenam nebija piederīgo, viņam pat netika organizētas bēres, bet vienkārša apbedīšana Hamburgas kapsētā.
Dusēt mierā dzimtenes zemē
Pēc smaga, gadiem ilga ceļa 2008. gadā fonds galu galā ieņēma Hāgena iecerēto formu, līdz ar to viņa ziedojums varēja nokļūt LU pamatfondā, kā neaizskarams kapitāls, no kura augļiem tiek izmaksātas stipendijas, 5 000 – 7 000 eiro apmērā. Līdz šim stipendiju saņēmuši četri studenti viena semestra studijām kādā no Vācijas labākajām augstskolām.
Latvijas Universitātes fonds kopā ar senioru klubu pirms trīs gadiem aizbrauca uz Hamburgu, lai godinātu savu platīna mecenātu. Atraduši īsto kapu, viņi nolika ziedus un svecītes. Fonda izpilddirektore Laila Kundziņa-Zvejniece atceras, ka brīdī, kad visi atstājuši kapsētu, ieraudzījuši, kā aizlido dzeltens tauriņš, un nodomājuši, ka Hāgenam beidzot kļuvis viegli.
2016. gadā, Kurta Hāgena 100. dzimšanas dienā, uz viņa kapa tika uzstādīta plāksne ar norādi, ka te apbedīts LU mecenāts. Taču Hāgena vēlme bija tikt apglabātam dzimtajā Rīgā. Ievērojot Vācijas likumdošanu un laika periodu, cik cilvēkam ilgi jādus Vācijas zemē, viņš tiks pārapbedīts Rīgas Lielajos kapos, blakus LU dižmecenātam Kristapam Morbergam.
Raksts tapis žurnālam "Leģendas". Publicēts 16.03.2016.
