Eduards Plankājs
Prof. Ernesta Felsberga piemiņas stipendijas ieguvējs 2020./2021. akadēmiskajā gadā.
Eduards Plankājs studē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē doktora studiju programmā “Vēsture”.
Topošā promocijas darba tēma: “Cilvēka un suņa koeksistence Latvijas teritorijā aizvēsturē un viduslaikos”.
Līdzšinējie Latvijas arheoloģiskā dzīvnieku osteoloģiskā materiāla pētījumi galvenokārt rezultējušies ar arheoloģiskajos izrakumos atrasto kaulu sugu piederības un minimālā indivīdu skaita noteikšanu, atsevišķos gadījumos raksturojot arī kaulu patoloģijas vai kaulu apstrādes (cirtumu, griezumu, deguma u.c.) pēdas. Taču pēdējās desmitgadēs ar dažādu dabaszinātņu metožu un analīžu palīdzību (radioaktīvā oglekļa datēšana, stabilo ķīmisko izotopu analīzes, senā DNS analīzes u.c.) iespējams ievērojami paplašināt iegūstamo datu apjomu – noteikt indivīda absolūto vecumu, dzimumu, radniecību, izcelsmi, pārciestās slimības un gūt priekšstatu pat par dzīves laikā lietoto uzturu.
Līdz šim esmu izstrādājis vairākus ar promocijas darba tēmu saistītus pētījumus, analizējot vēlā dzelzs laikmeta suņu līdzapbedīšanas tradīciju lībiešu kultūrā - raksturojot šīs specifiskās apbedīšanas tradīcijas izpausmes, suņu simbolisko nozīmi, veicot suņu biometriskos mērījumus, nosakot patoloģijas (traumas), paleodiētu (seno uzturu), kā arī bioloģisko vecumu. Pētījumu rezultātā gūts priekšstats par suņa lomu lībiešu vēlā dzelzs laikmeta sabiedrībā un mortuārajā kultūrā. Turpmāko pētījumu gaitā plānots paplašināt gan hronoloģiskos, gan ģeogrāfiskos ietvarus, pētot cilvēka un suņa līdzāspastāvēšanas formu, lomu un simbolisma izmaiņas sākot ar akmens laikmetu līdz viduslaikiem.
Maģistra darba izstrādes gaitā tika iegūtas vērtīgas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas laboratorijas darbu (stabilo ķīmisko izotopu analīžu) veikšanā Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes laboratorijā. Savā pētnieciskajā darbā intensīvi pielietoju arī radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi. Tieši pētot un datējot Salaspils Laukskolas kapulauka osteoloģisko materiālu, tika konstatētas nozīmīgas radioaktīvā ogklekļa datēšanas problēmas nozīmīgā Daugavas lejteces rezervuāra efekta dēļ. Šis ir fundamentāls jautājums, kura risināšana tuvāko desmitgažu laikā būs viens no būtiskākajiem mūsdienu Latvijas arheoloģijā. Pētījumā iegūtie dati būs nozīmīgi visu periodu Daugavas lejteces arheoloģisko pieminekļu radioaktīvā oglekļa datējumu precizēšanai, sniedzot būtisku ieguldījumu Latvijas arheoloģijas attīstībā.