Andrejs Stupins

Doktorantūras stipendijas “Mūsdienu izaicinājumi tiesību piemērošanas teorijai un praksei Latvijā” ieguvējs 2020./2021. akadēmiskajā gadā.

Andrejs Stupins studē Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktora studiju programmā “Tiesību zinātne”.

Pētījums: “Tiesību normu jaunrades procesa transformācijas atbilstoši labas likumdošanas principam iespējas Latvijā nākamajā desmitgadē”

Jau vairākus gadus Latvijas tiesību telpā periodiski tiek aktualizēts jautājums par likumu un citu normatīvo aktu pieņemšanas procesa trūkumiem, tā neefektivitāti un tiesisko nestabilitāti, ko rada haotiska, netālredzīga un instinktīva normatīvo aktu jaunrade. Vairākkārt ir izskanējuši viedokļi par nepieciešamību izstrādāt priekšlikumus, lai nodrošinātu pārskatāmāku, kvalitatīvāku un ikvienam uztveramāku normatīvo regulējumu, mazināt tiesiskā regulējuma pārmērīgu jaunradi skaitā un apjomā, kā arī radīt priekšnoteikumus pārāk detalizēta un sīkumaina tiesiskā regulējuma novēršanai.

Normatīvo aktu izstrādes procesa trūkumi tiesiskās drošības ziņā un “normu plūdi” nav tikai Saeimas kā likumdevēja darbības rezultāts. Tiesību normu jaunrades kvalitāti un apjomu būtiski ietekmē Ministru kabineta un autonomo valsts pārvaldes iestāžu izstrādātais likumu ieviešanai nepieciešamais regulējums, kā arī pašvaldību saistošie noteikumi. Pastāv prioritāra nepieciešamība izstrādāt tieši Latvijas apstākļiem piemērotu normatīvo aktu jaunrades metodoloģiju un novērst uzrādītās tiesību normu kvalitātes un kvantitātes problēmas.

Latvijas tiesiskajā telpā aizvien biežāk dzirdams vārdu savienojums “labas likumdošanas princips”. Pastāv situācijas, kad pārkāpumi tiesību normu pieņemšanas gaitā, it īpaši to kopsakarā, var tikt atzīti par tik būtiskiem, ka šīs normas nemaz netiek uzskatītas par pienācīgā kārtībā pieņemtām un līdz ar to neatbilst Satversmei.

No Satversmē ietvertajām tiesību normu kvalitātes prasībām neizriet tas, ka ikvienai tiesību normai vajadzētu būt formulētai kā absolūti precīzai instrukcijai. Tiesību normas precizitāte var būt atkarīga no jomas, kuru šī norma regulē. Lai cik precīzi un skaidri būtu formulētas tiesību normas, to saturs vienmēr būs noskaidrojams interpretācijas ceļā. Šādos apstākļos ļoti būtiska nozīme ir tiesību piemērotāja, visbiežāk tiesneša, lomai.

Latvijas tiesību zinātnē kā atsevišķa tiesību apakšnozare līdz šim nav izšķirta leģisprudence jeb labas likumdošanas teorija, kas piedāvā konkrētus metodoloģiskus līdzekļus uzrādīto problēmjautājumu risināšanai. Likumdošanas process nav pētīts sistemātiski, savukārt priekšlikumi tā ietvaros piedāvāti instinktīvi, reaģējot uz problēmsituācijām atrauti un īstermiņā.

Normatīvo aktu kopumam gan tā izstrādes, gan piemērošanas ziņā ir jābalstās uz zinātniskiem, leģisprudencē argumentētiem pamatiem. Tāpēc Latvijā ir nepieciešams padziļināts pētījums, kurā tiesību normu jaunrades process tiktu racionāli analizēts no labas likumdošanas principa skatupunkta. Tam būtu jāietver universāli un paredzami kritēriji normatīvo aktu kvalitātes un kvantitātes līdzsvara noteikšanai un jāpalīdz veikt un uzlabot tiesību normu seku prognozēšanu. Šajā ziņā, iespējams, talkā var nākt arī ik pa laikam aktualizētā jauna konstitucionālā orgāna (Valsts padomes) izveidošana, kas pildītu neatkarīgu likumdošanas kvalitātes kontroles funkciju.

Leģisprudences atziņas ir integrējamas Latvijas tiesiskajā sistēmā, radot sava veida tiesību normu jaunrades procesa kontroles instrumentu, kas ļaus pilnveidot normatīvo aktu pieņemšanas mehānismu mūsu valstī atbilstoši modernas Rietumu demokrātiskas tiesiskas valsts principu prasībām. Pētījums vienlaikus būs gan vadlīnijas un metodoloģija tiesību normu jaunrades procesā, gan arī tiesību piemērotājam pieejama instrukcija, ar kuras palīdzību tas varēs pārbaudīt piemērojamās tiesību normas sekas un to, vai šī norma ir pietiekami kvalitatīva.