Marija Mārite Ķiploks

Mecenāte Marija Mārite Ķiploks (dz. Wildau) (1922-2008) ir dzimusi 1922. gada 24. jūlijā Pļaviņās (vācu: Stockmannshof), Latvijā.

Marija Mārite no 1942. līdz 1944. gadam mācījās Tautas palīdzības Māsu skolā Rīgā, bet jau 1944. gada oktobrī ar kuģi izceļoja uz Rostoku, Vāciju. Bēgļu gaitās devās kopā ar māsu Marthu Wildau (-2004).

1957. gadā Bonnā Marija Mārite apprecējās ar latvieti Jēkabu Ķiploku (16.06.1931-30.09.1991). 1958. gadā absolvēja Bonnas Universitāti, pabeidzot zobārstniecības studijas. No 1965. līdz 1990. gadam strādāja par zobārsti savā privātpraksē Ķelnē, Vācijā. Kopš 2005. gada janvāra līdz pat nāves dienai 2008. gada 19. janvārī M.M. Ķiploks dzīvoja Ulmē (Neu-Ulm).

Marija Mārīte Ķiploks bija gaišs uz pašaizliedzīgs cilvēks. Par to liecina gan viņas dāsnais ziedojums Latvijas Universitātei, gan ilgās rūpes par kopjamo māsu. M.M. Ķiploka dzīves vadmotīvs, kurš ļoti labi ataino viņas iekšējo nostāju, esot bijis: „Es neesmu nevienam neko izdarījusi, man nav nevienam jāatvainojas.” (Oriģinālvalodā: "Ich habe niemandem etwas getan, ich muss mich bei niemandem entschuldigen").

Ķiploka testamenta izpildītājs Hartmuts Heslers (Hartmut Häußler), kas bija M.M. Ķiploka nodokļu konsultants, pazina viņu 15 gadus. H. Heslers raksturo M.M. Ķiploku kā „ļoti laipnu, inteliģentu, lepnu un koptu sievieti” un ir laimīgs, ka bija klāt viņas pēdējās dienās.
Lai arī pašai liktenis pēcnācējus nebija dāvājis, viņa spēja novērtēt, cik svarīgs ir ieguldījums jauniešu izglītībā, sniedzot ieguldījumu Latvijas zobārstniecības attīstībā.

M.M. Ķiploks mirusi 2008. gada 19. septembrī ELISA veco ļaužu pansionātā. Urna ar viņas, vīra un māsas pīšļiem iegremdēta Baltijas jūrā pie Travemūndes.

Atbalsts

Saskaņā ar Ulmes pilsētas (Vācijā) Reģionālās tiesas izskatīto Marijas Mārites Ķiploka mantojuma lietu un apstiprināto testamentu Latvijas Universitāte 2008. gada decembrī pieņēma novēlējumu – naudas daudzumu 1 000 000 eiro apmērā.

Novēlējumā M. M. Ķiploks norādīja, ka „Latvijas Universitāte Rīgā saņem naudas daudzumu pie nosacījuma, ka šī nauda tiks nodota tikai un vienīgi Zobārstniecības fakultātes (programmas) rīcībā, kas drīkst šo naudu pēc saviem ieskatiem izlietot, man šķistu piemērots izlietojums pētniecībai, aprīkojumam un arī nelielām stipendijām”.