Filantropija kā cilvēciskās esības dziļākais apliecinājums

Filantropijas prakse veido ievērojamu daļu no Rietumu civilizācijas pamatiem. Tās sasniegumi zinātnē un izglītībā lielā mērā ir tapuši, pateicoties filantropijas ētosam. Vēsturiskā pētniecība atklāj, ka filantropija kā process ietver sevī gan laicīgus, gan reliģiskus motīvus. Šajā rakstā īpaša uzmanība tiek veltīta filantropijas reliģiskajiem aspektiem.

Laikmetu, kurā dzīvojam, bieži mēdz dēvēt par dinamisku pārmaiņu un neierobežotu iespēju laikmetu vienlaikus. Straujā tehnoloģiju augšupeja, informācijas apjoma pieaugums, ilgas pēc sociālās vienlīdzības un globālo procesu nenoturība. Lai neapjuktu un spētu atbildēt uz maiņpilno procesu dinamiku, vadītājiem visdažādākajos līmeņos, ir jābūt konkurētspējīgi izglītotiem un praktiķiem kompetencēs. Maiņpilnus procesus var vadīt tie, kuri spēj praksē integrēt jaunas un attīstošas kompetences [1]. Sabiedrības pārmaiņu pazinēji norāda, ka sociālo pārmaiņu temps ir palielinājies tieši 20. gadsimtā līdz ar industrializācijas tempiem, demogrāfiskajām un cilvēka izraisītām vides pārmaiņām, kas gadsimta beigās bija straujākas nekā tā sākumā [2]. Tomēr līdzās visiem redzamajiem pārmaiņu procesiem cilvēces vēsture nav iedomājama bez reliģiskajiem priekšstatiem un to ietekmes. Reliģija gluži kā «zelta stīga», kā iekšēja eksistenciāla atsaukšanās, būt un dzīvot vairāk par šodienu un progresa sasniegto. Teoloģijas profesora Gerija Andersona (Gary A. Anderson) vārdiem sakot, tā ir cilvēka vēlme zināt un ticēt, ka pasaule ir vieta, kur dalīties ar to, kas man ir, nevis pienākuma dēļ, bet gan tāpēc, ka došana ir šīs pasaules metafiziskā struktūra [3]. Lieli vārdi – došana ir daļa no šīs pasaules struktūras un vienlaikus daļa no paša cilvēka. Tam ir grūti nepiekrist, jo ikvienas sabiedrības formēšanās un patstāvība sākas ar indivīda apziņu par sevi un procesiem, kas liek apzināties savu patieso būtību. Tā ir garīga dimensija, kas līdzdarbojas ne tikai vēstures, bet arī paša indivīda tapšanā. Došanas dziļākā būtība jeb filantropija ir viena no zemapziņas balsīm, kuru sadzirdot un uz to atsaucoties ieguvums ir abpusējs – gan devējam, gan saņēmējam.

Filantropijai kā sociālam un reizē garīgam fenomenam ir ļoti sena vēsture. Reliģijas un vēstures profesors Demetrios Konstantelos (Demetrios J. Constantelos), kurš specializējies Senās Grieķijas kultūrtelpas pētniecībā, norāda, ka filantropijas jēdziens cēlies no grieķu valodas philein ton anthropon, kas nozīmē mīlestība uz cilvēku. Šo vārdu lietojis jau grieķu traģēdiju autora Aishils [4]. Vēstures pētniecība ļauj secināt, ka Senajā Grieķijā filantropija ir bijusi kultūras fenomens, kas caurstrāvoja politisko un pilsonisko sabiedrību [5]. Savukārt Platona tekstos filantropija tiek raksturota kā norāde mīlēt cilvēku, palīdzot (asistējot) viņa vajadzībās. Uz filantropijas vēstures ass būtu jāpiemin arī Bizantijas imperators Justiniāns (482–565), kura laikā filantropijas organizācijas sāka saņemt dāsnas dāvanas un mantojumus, un vienlaikus šīs organizācijas baudīja imperiālo nodokļu atlaides. Laika gaitā šīs labvēlīgās attieksmes dēļ imperatori iemantoja pat īpašu – filantropa – titulu. Šie fiskālās imunitātes vēsturiskie apstākļi bija tie, kas vēlāk definēja visas Rietumu pasaules filantropijas ētosu. Varbūt tieši tas palīdzēja, lai filantropijas universālo raksturu kristīgā pasaule transformētu par Rietumu sabiedrības stūrakmeni. Liela daļa no kultūras un izglītības mantojuma nebūtu iedomājama bez filantropijas, bez privātas un ļoti personīgas materiālās iesaistes [7]. Tā, lūk, ir cilvēka līdzdaļa pasaules metafiziskajā struktūrā, kas nepakļaujas progresam vai vērtību mainībai, bet paliek uzticama zemapziņas pārspēkam. Par to viens no redzamākajiem 20. gs. starpreliģiju dialoga praktiķiem, publicists un trapistu mūks Tomass Mērtons (Thomas Merton) saka: «Bieži gadās, ka cilvēka patiesā esība ir apbedīta zemapziņā un tai netiek dota iespēja izpausties un dzīvot mūsos.” [8] Lūk, filantropija visos laikos ir bijusi kā cilvēka zemapziņas klusā balss, kas vēstures mainīgumā cilvēcīgo attiecību vērtību uztur nemainīgu, proti, ar savu devumu piedalīties sabiedrības tapšanas procesos. Tāpēc filantropija ir sastopama dažādu reliģiju, kultūru un politiskajos kontekstos.

Gandrīz katrā reliģiskajā sistēmā ir pārstāvēta mācība par ziedošanas praksi. Jūdaismā, islāmā un atsevišķās Austrumu reliģijās dalīšanās ar materiāliem labumiem un došana ir stingri reglamentēta. Labdarība (žēlsirdības dāvanu došana) Tuvajos Austrumos dominē kā viesmīlība, Senajā Grieķijā, jūdaisma un kristīgās pasaules kultūrtelpā kā mīlestība uz savu tuvāko. Lūk, tik daudzas reliģiskās sistēmas ietver sevī šo universālo līdzcietības principu — izturēties pret citiem tā, kā mēs gribētu, lai izturas pret mums. Islāmā kā viena no ziedošanas formām pastāv zakat, kas ir ziedojums no ikgadējiem ienākumiem un ko musulmaņu zemēs pārvalda vietējā varas pārvalde.

Jūdaismā ziedojuma došana ir viens no reliģiskajiem imperatīviem [8]. Šādā semītu kultūrvidē ziedošana ir viens no reliģiskās prakses bāzes elementiem, lai apliecinātu piederību pie noteiktas reliģisko uzskatu sistēmas. Jūdaismā šis princips ir ļoti uzskatāms. Šajā kontekstā to varētu saukt par lietišķo tikumu, kas Vecajā derībā ir ietērpts vārdos «nenocietini savu sirdi, neaizžņaudz plaukstu skopulībā» (5. Mozus 15:7) [9].

Arī kristietības paradigmā dominē specifisku vērtību kodols, kas regulē attieksmi pret laicīgo mantu [10]. Gan jūdaismā, gan kristietībā dominē labprātīgas došanas (mīlestības dāvanas) principi. Vecās un Jaunās derības teksti runā arī par neieinteresēto filantropiju, tādu, kas dod nevis pienākuma dēļ, bet gan mīlestības motīvu vadīta. Visos laikos, izprotot filantropiju, reliģiskie motīvi saistās ar paša devēja noteikta garīgā stāvokļa ieguvumu. Piemēram, Jaunās derības izpratne par žēlsirdības dāvanu došanu reizumis vēsturē ir interpretēta kā ieguvums debesu valstībā, tādējādi caur došanu devējs pats samaksā par saviem grēkiem. Jaunajā derībā Pāvila tekstus var uzskatīt par agrāko kristīgās doktrīnas un rituālās prakses avotu. Tajos atrodams ļoti uzskatāms sociālās ētikas modelis, kas mudina agrīno kristīgo kopienu praktizēt filantropiju ar ļoti skaidru garīgu motivāciju. Viens no kristīgās teoloģijas kritērijiem filantropijas laukā ir atrodams jau pieminētajā zelta likumā: «Visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, dariet tāpat arī jūs viņiem.” (Mt. 7:12, Lk. 6:31) [11]

Iespējams, viena no agrīnās Baznīcas filantropijas definīcijām ir datējama ar 3. gs. un piedēvēta Klementam. Tā ir vīzija par sociāli atbildīgu un inkluzīvu sabiedrības modeli: "Filantropijas diženums atklājas kā mīlestība pret ikvienu cilvēku. Tā nešķiro pēc izskata [..] filantropija iestājas par katru, jo ikviens ir cilvēks, neatkarīgi no viņa pārliecības [..], ja nepieciešams, filantropija iestājas pat par savu ienaidnieku, jo ikviens tiek uzlūkots kā savs tuvākais. Godīgs un blēdīgs, draugs vai ienaidnieks – viņi visi ir cilvēki. Tāpēc tas, kurš praktizē filantropiju, nes sevī Dieva līdzību, darot labu tur, kur ir taisnība un netaisnība. Darot tā kā Dievs pats – dodot saules gaismu visai pasaulei.” [12]

Tātad lielākā daļa no civilizācijas jau vēsturiski ir pazīstama ar filantropiju, kur tieši reliģiskie priekšstati un prakse ir vērā ņemams aspekts. Šāds došanas princips ir aktuāls arī mūsdienu pasaulē. Mēs katrs varam kļūt par daļu no lielāka eksistenciālā veseluma, kļūt par paraugu nevis vispārīgas, bet mūsu valsts un sabiedrības veidošanā. Ja var piekrist apgalvojumam, ka izglītība ir viena no cilvēka pamatvajadzībām [13], tad filantropija kļūst par lietišķu tikumu, tā ir sevī uzvarēta pārliecība visu dzīvi nepaturēt tikai pie sevis. Šī ziedošanas kultūra, kas vērsta uz konkrētu sabiedrības procesu izaugsmi, ne vienmēr ir saistīta tikai ar reliģiskiem motīviem. Politiskie un sociālo pārmaiņu procesi ar mainīgiem panākumiem ir rosinājuši tuvināt vai atšķirt filantropiju no reliģiskā konteksta. Viens no pārmaiņu laikiem Rietumu pasaules kultūrtelpā ir 12. gs., kad liels skaits cilvēku migrēja no lauku reģioniem uz aizvien pieaugošajām pilsētām. Arvien mazāka sabiedrības daļa sevi asociēja ar sava laika Romas katoļu Baznīcas labdarības formām. Ierastā ziedošanas platforma bija klosteri, kas administrēja iegūtos līdzekļus. Liela daļa šo klosteru atradās lauku teritorijās, tāpēc, ņemot vērā šos migrācijas procesus, ziedošanas prakse strauji samazinājās. Savukārt aizvien pieaugošajā pilsētvidē filantropija ieguva jaunas formas, distancējot sevi no reliģiskā labdarības konteksta. Līdz pat 16. gs. Rietumeiropas sekularizācija paātrināja arī filantropijas reliģiskā rakstura maiņu. No tā var secināt, ka mūsdienās filantropiju motivē vismaz divu veidu mērķi: a) reliģiskais mērķis un b) sekulārais mērķis. Reliģiskais mērķis balstās konkrētos reliģiskās kopienas priekšstatos par ziedojumu un žēlsirdības dāvanu nozīmi, sekulārais — ļoti noteiktā sabiedrības procesu ietekmēšanā un veidošanā. Viens no filantropijas zināmākajiem pārstāvjiem Džons Rokfellers (John Rockefeller) uzskatīja, ka naudas došana nabadzīgajiem sniedz īslaicīgu labumu, bet vienlaikus tas nav iemesls, lai atteiktu palīdzību. Turpinot viņš norāda, ka labdarība var paēdināt izsalkušos, parūpēties par slimajiem un apģērbt kailos. Kad notiek zemestrīce, labdarība steidzas palīgā, bet zinātniskas studijas par ģeoloģiskajiem procesiem var sekmēt preventīvas darbības katastrofu novēršanai [14]. Šā pasaules mēroga mecenāta pārliecība ir kalpojusi par paraugu daudziem citiem atbalstīt zinātni, pētniecību un dažādu jomu studijas topošajiem speciālistiem.

Līdzīgu viedokli pauž arī ilggadējs ASV filantropijas procesu pazinējs Stīvs Gundersons (Steve Gunderson): "Labdarība ir tūlītēja rīcība, kas vērsta uz īstermiņa mērķiem, bet filantropija ir ilgtermiņā fokusēta stratēģiska atjaunošanās.” Tomēr mūsdienās robeža starp izteikti sekulāru un reliģiski motivētu filantropiju mēdz būt arī grūti nosakāma. Piemērs tam ir pāvesta Benedikta XVI enciklika Caritas in Veritate (Mīlestība patiesībā), kas pievēršas sabiedrības sociālajiem jautājumiem. Savā ziņā šī enciklika pārstāv sociālās ētikas aktualitātes, kas pārsniedz reliģiskās labdarības kontekstus. Viņš norāda, ka vārds «dāvana» ir kristietības sociālās vīzijas sirds. "Dāvana" nozīmē brīvi dot un dalīties ar ikvienu. "Tas ir ne tikai mikroattiecību princips (ar draugiem, ar ģimeni vai mazu kopienu), bet arī makroattiecību princips (sociālās, politiskās un ekonomiskās norises).” Vienlaikus viņš uzskata, ka sabiedrības sociālā atbildība visos varas un atbildības līmeņos ir iespējama, tikai pieņemot došanas un dalīšanās principu [15].

Arī Latvijas Universitāte var lepoties ar mecenātiem, kuru rūpes par zinātni ir dāvinājušas Latvijai ne mazumu pasaules līmeņa zinātnieku un jomas speciālistu. Viņu līdzdalība, kļūstot par Latvijas Universitātes mecenātiem, vistiešākajā veidā balstās makroattiecību veidošanā, iestājoties par izcilību un izglītotu sabiedrību. Latvijas Universitātei šādu piemēru netrūkst. Grāmatā par Latvijas Universitātes dāsnāko mecenātu Kristapu Morbergu (1844–1928), filozofs profesors Pēteris Zālīte raksta, ka no viņa testamentārā mantojuma "būs labus augļus, svētību nest, palīdzēt pie zināšanām tikt, zinātnē kalngalus sniegt, no turienes tad gaismas starus tumsībā raidīt, lai tumsa galīgi izklīst, nezināšanas vietā lai zināšana nāk. Zināšana ir vara. Šī vara lai katram. Viņa ir ierocis, līdzeklis, ar ko ikviens var savu likteni labot" [16]. Lai arī šiem vārdiem ir savam laikam raksturīgā valodas izteiksme, būtību par ieguldījumu zinātnē un izglītībā tie joprojām nav zaudējuši. Uzrunājot akadēmisko saimi Universitātes 80. gadadienā, zināšanu svarīgo lomu sabiedrības un valsts apziņā uzsvēra arī Valsts prezidente, Latvijas Universitātes goda doktore Vaira Vīķe-Freiberga: "Mums pašiem ir jābūt spējīgiem risināt visus jautājumus, kas ar mums ir saistīti, mums pašiem ir jābūt spējīgiem spriest un domāt, mums pašiem ir jābūt intelektuāli sagatavotiem. Šo gatavību mums garantē Universitāte, kas kopj dažādus zinātņu laukus, garantē, ka cilvēks nav tikai amata pratējs, šaurs speciālists. Universitāte rada intelektuālu vidi, kurā cilvēks var intelektuāli veidoties.” [17]

Jā, mums pašiem... Tie ir pienākuma vārdi, kas no mums prasa rūpīgu un atbildīgu attieksmi. Arī filantropijas vēsturi, ko ātriem soļiem pārstaigājām, joprojām veidojam... mēs paši. Un tās pamatā arī šodien daudzējādā ziņā ir reliģiskie procesi, kas mijiedarbojas ar sekulāras sabiedrības kontekstu. Mūsu patiesā esība vēlas dzīvot, tā vēlas apliecināt, Klementa vārdiem sakot, "ikvienu kā savu tuvāko". Filantropija dod iespēju atraisīt savu patieso būtību caur lietišķo tikumu — došanas prieku, ieguldot izglītotas sabiedrības nākotnē. Universitāte ar cienījamu filantropijas vēsturi aizvien ir makroattiecību paraugs. Katra mecenāta dzīvē vairāk par ārējiem resursiem ir bijuši kādi iekšēji — zemapziņas — apstākļi, kas likuši pārkāpt individuālisma slieksnim, no mikroattiecībām realizēt un atraisīt sevi daudz plašākā kontekstā. Tikai tas cilvēks, kurš piedzīvojis savas personības pārmaiņas un briedumu, kļūst patiesi atvērts un mīlošs. Zīmīgi, ka reliģiskie motīvi (arī kristietībā) runā par pārmaiņām gan sabiedrībā, gan pašā indivīdā, kurš veido attiecīgo sabiedrību [18]. Šīs pārmaiņas sākas cilvēka iekšējā attieksmē un uztveres laukā un pēc tam realizējas labos darbos — top redzamas uz āru. Reiz iesāktās filantropijas tradīcijas Latvijas Universitātē kļuvušas par mērķtiecīgas un kompetentas izglītības un izcilības paraugu. Universitāte var lepoties ar mecenātiem Latvijā un trimdā, bet viņi netiek dalīti tuvos un tālos, viņi visi ir cilvēki, kuriem alma mater ir tepat — sirdī. Viņu vārdi no tuvākas vai tālākas vakardienas ienāk šodienā. Arī viņu likteņos varam atrast daudz smaga darba un grūtas pieredzes, viņos ir tik daudz no prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas sacītajiem vārdiem "mēs paši". "Mēs paši" veidosim izglītotu sabiedrību, izcilus zinātnes pārstāvjus un viedokļu līderus. Būt par Latvijas Universitātes mecenātu nozīmē turpināt filantropijas lietišķo tikumu. Tam bija un vienmēr paliks laikā nezūdoša vērtība.

Izmantotā literatūra

1. Fransworth K. A. Leadership as Service: A New Model for Higher Education in a New Century. 2007. Westport: ACE, Praeger Publishers.
2. Rudel T. K and Hooper L. Is the Pace of Social Change Accelerating?: Latecomers, Common Languages, and Rapid Historical Declines in Fertility. 2005. International Journal of Comparative Sociology, vol. 46.4, p. 275.
3. Anderson G. A. Charity. The Place of the Poor in the Biblical Tradition. 2013. Yale University Press, vol. 4.
4. Constantelos D. J. Origins of Christian Orthodox Diakonia: Christian Orthodox Philanthropy in Church History. 2007. Springer-Winter 1, Greek Orthodox Theological Review, vol. 52.
5. Robbins K. C. Historical Perspective: Traditions of Philanthropy in the West. 2006. In: The Nonprofit Sector: A Research Handbook, 2nd ed., ed. Walter W. Powell and Richard Steinberg, Yale University Press, vol. 15.
6. Feingold M. Philanthropy, Pomp, and Patronage: Historical Reflections upon the Endowment of Culture. 1987. Daedalus, vol. 116(1), p. 155.
7. Merton T. No Man Is an Island. 2005. Boston: Shambhala, p. 39.
8. Gronlund H. and Pessi A. B. The Influence of Religion on Philanthropy across Nations. 2015. In: The Palgrave Handbook of Global Philanthropy, P. Wiepking and F. Handy (eds), New York: Palgrave Macmillan, pp. 558–561.
9. Bībele. 2012. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība.
10. Cascione G. L. Philanthropists in Higher Education: Institutional, Biographical, and Religious Motivations for Giving. 2005. Taylor & Francis e-Library, p. 78.
11. Vantsos M. and Kiroudi M. An Orthodox View of Philanthropy and Church Diaconia. 2007. Christian Bioethics: Non-ecumenical Studies in Medical Morality, vol. 133, p. 255.
12. Krawchuk A. Orthodox Christianity and Islam on Economic Justice: Universal Ideals and Contextual Challenges in Russia, in Poverty and Wealth in Judaism, Christianity, and Islam ed. Nathan R. Kollar and Muhammad Shafiq. 2016, p. 130.
13. Brett N. Teaching Class: Justice and Privatization in Education, in Engaged Philosophy: Essays in Honour of David Braybrooke, ed. Susan Sherwin and Peter Schotch. 2006. University of Toronto Press, p. 24.
14. Prewitt K. Foundations, in The Nonprofit Sector: A Research Handbook, 2nd ed., ed. Walter W. Powell and Richard Steinberg. 2006. Yale University Press, p. 362.
15. Krier Mich M. L. A Spirituality for Rich and Poor: Contemporary Catholic Ideals for Economic Justice. In: Poverty and Wealth in Judaism, Christianity, and Islam, ed. Nathan R. Kollar and Muhammad Shafiq. 2016. New York: Palgrave Macmillan, p. 228.
16. Zālīte P. Kristaps Morbergs un viņa lielais dāvinājums Latvijas Ūniversitātei. 1928. Valters un Rapa, Rīga, 40 lpp.
17. Vīķe-Freiberga V. Uzruna Latvijas Universitātes 80. gadadienai veltītajā pasākumā Nacionālajā operā 1999. gada 29. septembrī. Pieejams: http://dom.lndb.lv/data/obj/1040.html [skatīts 10.01.2018.].
18. Yarbrough C. D. Mary’s Magnificat: The Anawim and Church on the Margins. In: Poverty and Wealth in Judaism, Christianity, and Islam, ed. Nathan R. Kollar and Muhammad Shafiq. 2016. New York: Palgrave Macmillan, p. 71.