Ilze Borodkina

Studē: LU Sociālo zinātņu fakultātes komunikācijas zinātnes maģistrantūra.
Hobiji: Studijas. Tad, kad nelasu, nepētu, nemeklēju, tad dziedu, skatos filmas ar laimīgām beigām, baudu baletu, iespēju robežās turpinu dot savu artavu studenšu korporācijai „Dzintra”. Krāju ežus.
Raksturo: Mērķtiecīga, stratēģiska, arī spontāna. Ideāliste, neglābjama optimiste ar ļoti dziļu tēvzemes mīlestību sirdī.
Moto: Viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek – uz labu, pat ja šodien tā neliekas.

Alfrēda Bīlmaņa piemiņas stipendiāte Ilze Borodkina par sevi stāsta:

„Manuprāt, universitāte ir tāda, kādi ir tās studenti. Iespējams, tieši tāpēc, ka esam tik dažādi, daudzveidīgi, ir arī stāsti par pieredzi studiju laikā, kas izskan sabiedrībā. Mans stāsts noteikti ir veiksmes stāsts, jo esmu šeit atradusi ne tikai savu vietu, interešu lauku, aizraušanos, dzīves mērķu formulējumu, bet arī cilvēkus, kurus droši varētu saukt par saviem sargeņģeļiem un kas padara ceļu uz šiem mērķiem vieglu, raitu, teju vai rotaļīgu par spīti tā nopietnībai.

Komunikācijas zinātne ir ļoti dinamiska, tā kā par manu īpašo interesi ir kļuvuši tieši komunikācijas procesi virtuālajā telpā, tad temps, kuram nākas turēt līdzi savā attīstībā un pasaules izziņā, ir vēl straujāks, jo brīžiem pat ne vienkārši šķiet, bet ir stingra pārliecība, ka pasaule mainās ne gadiem vai mēnešiem, bet dienām un stundām. Tā skrien maratonu sprinta ātrumā, nepagurstot un nepievēršot uzmanību šķēršļiem un barjerām ceļā. Ir vien izvēle – celties, iet, darīt un izdarīt vai necelties, neiet un īdēt, ka nekas neizdodas. 

Pirms trim gadiem, iestājoties LU SZF, bija stingra apņemšanās sekot tam pirmajam scenārijam. Tas līdz šim izrādījies ļoti auglīgs, jo ne tikai nesis skaidrību par to, ko gribu darīt ar savu dzīvi, cik tālu un pa kuru ceļu iet, bet ļāvis atklāt sev pasauli arvien no jauna. Tāpēc, cik tas būs no manis atkarīgs, iešu un darīšu arī turpmāk – gan mācīšos un pilnveidošos pati, gan mēģināšu visādi iegūtās zināšanas nodot tālāk – gan caur pētniecības aktivitātēm, gan vienkārši palīdzot studiju procesā citiem. Dalīšanās ar zināšanām ir kā dalīšanās priekā – tā vismaz dubulto. 

Kļūšana par LU Fonda stipendiāti ne tikai dod to neaprakstāmo, motivējošo novērtētības sajūtu, bet reizē uzliek arī lielu atbildību un pienākumu. Pirmkārt, jau tāpēc, ka aptuveni pēc gada man vismaz savā priekšā nāksies atbildēt uz jautājumu : vai saņemtā uzticība un atbalsts bija to vērti, vai ir izdevies tos attaisnot. Otrkārt, tāpēc, ka vismaz savā apziņā LU fonda stipendiāta statusu reizē redzu arī kā tādu LU vērtību vēstnieka statusu – tā ir iespēja caur savu stāstu pavēstīt plašākai sabiedrībai, ka "Scientiae et Patriae" nav tikai devīze universitātes karogā. To arī esmu uzstādījusi kā savu tuvāko gadu mērķi – pievienoties tiem izcilajiem ļaudīm, kas jau ir pierādījuši un parādījuši, ka par spīti visam Latvija un zinātne ir nedalāmas un ka ar mērķtiecību un neatlaidību ir iespējams darīt lielas lietas arī tepat, savā dzimtenē.”

2013. gadā Ilze aizstāvējusi maģistra darbu par tēmu "Homo digitalensis: radošo metožu aprobācija pusaudžu privātuma uztveres un konstrukcijas stratēģiju izpētē digitālās komunikācijas telpas kontekstā" un turpina studijas doktorantūrā.