Jānis Jubels

Studē: RTU, Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte.
Hobiji: Basketbols, volejbols, futbols. Darbs pašpārvaldē, parlamentā, laboratorijā. Hokeja spēļu vērošana. Dena Brauna literatūra.
Raksturo: Optimists, piedzīvojumu meklētājs. Patstāvīgs, komunikabls, izpalīdzīgs, asprātīgs.
Moto: Dzīvot tā, lai darītais sakristu ar gribēto. Nepakļauties valdošajai straumei, bet dzīvot saskaņā ar sevi. Smaidīt, jo tas palīdz ne tikai sev, bet arī apkārtējiem.

Preiļu Valsts ģimnāzijas absolvents Jānis Jubels stāsta:

„Ceļš uz stipendiju, šobrīd domājot, kāpēc tieši man ir tas gods to saņemt, sākās jau bērnībā, kad iezīmējās galvenās rakstura īpašības, intereses un personības aprises.

Esmu no daudzbērnu ģimenes (esam četri brāļi un viena māsa), jau kopš bērnības zināju, ko nozīmē izpalīdzība, patstāvība un cieņa pret apkārtējiem, arī komunikablitāte, kas vienmēr ir palīdzējušas vieglāk iekļauties jaunos kolektīvos.

Ziņkārība un interese par visu jauno laikam ir lauku nopelns, atšķirībā no pilsētām, kur viss ir rokas stiepiena attālumā, mums tas bija periodisks un īslaicīgs prieks, tāpēc ekskursijas, sporta un kultūras pasākumi vienmēr bija lielisks piedzīvojums. Lai to visu padarītu ilglaicīgu, apmeklēju futbola treniņus, dejoju skolas tautu deju kolektīvā, piedalījos mācību olimpiādēs, kas nodrošināja braucienus uz tuvākām un tālākām vietām.

Pēc pamatskolas absolvēšanas iestājos Preiļu Valsts ģimnāzijā, kas bija nākamais pakāpiens sevis pilnveidošanā un personības izveidē. Iesaistījos skolēnu pašpārvaldē, skolas korī, teātra pulciņā, apmeklēju basketbola un volejbola treniņus, arī futbols un mācību olimpiādes netika pamesti. Tas viss nodrošināja lielisku ārpusskolas dzīvi, bet skolā bija tikai daži mācību priekšmeti, kas varēja rosināt tik pat lielu interesi kā dalība iepriekšminētajos kolektīvos.

Viens no šiem priekšmetiem bija ķīmija, kas aizrāva jau ar pirmo eksperimentu. Tā apvienoja ziņkārību, iespējas izmēģināt kaut ko jaunu, veikt patstāvīgo darbu vienā telpā – nebija nekur tālu jāiet, lai gūtu gandarījumu par padarīto. Šobrīd gandrīz ne uz vienu brīdi nenožēloju savu izvēli. Liels nopelns šajā visā ir arī ķīmijas skolotājai Valentīnai Pastarei, kas spēja pievērst mani teorijas apgūšanai, nemitīgi izsaucot pie tāfeles un lika skaidrot, kāpēc viss notiek tā un ne citādāk.

Sākot studijas Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē, mazliet biedēja jaunā vide: liela pilsēta, jauni cilvēki, maz pazīstamu seju, taču, aktīvi iesaistoties gan mācību procesā, gan ārpusskolas dzīvē, šīs bailes pazuda vienā mirklī. Otrajā studiju gadā pēc profesora V. Kokara uzaicinājuma sāku veikt arī pētniecisko darbu, kura rezultāti šogad ir atspoguļoti divās konferencēs. Tikai trešajā gadā iesaistījos studentu pašpārvaldē un parlamentā, bet neklātienē, ja tā var teikt, darbojos tur jau no pirmā kursa, jo piedalījos viņu organizētājos pasākumos un zināju, ko viņi dara.

Par Morberga stipendiju uzzināju pagājušajā gadā, kad to saņēma mana kursa biedrene Līva Dzene. Viņa tobrīd bija arī pašpārvaldes vadītāja un, viņas iniciatīvas vadīts, arī iesaistījos oficiāli tajā visā. Šovasar, tiekoties ar Līvu, viņa teica: „Zini, tu varētu būt nākamais, kurš varētu saņemt šo stipendiju no mūsu fakultātes, un, ja man būtu jāizvēlas, tad pirmā izvēle kristu tavā virzienā, jo šobrīd sabiedriski aktīvu cilvēku, kuriem ir arī labas sekmes un pētnieciskā darbība ir ļoti maz. Atceries, ka visi labie darbi atmaksājas”. Tas viss arī man lika noticēt un saprast, ka viss, ko daru un esmu darījis, nepaliek nepamanīts un var tikt novērtēts ne tikai draugu lokā, bet arī Latvijā. Tajā dienā, kad saņēmu apstiprinājumu e-pastu, par to, ka esmu ieguvis šo stipendiju, bija neizsakāms prieks, sekoja apsveikumi no apkārtējiem cilvēkiem.

Varu droši teikt, ka šī stipendija šobrīd ir augstākais punkts, ko līdz šim dzīvē esmu sasniedzis. Gandarījums par iepriekš paveikto ir divkāršojies, un motivācija turpināt darboties kā iepriekš ir augusi. Tas liek noticēt, ka nekas nav neiespējams, galvenais ir ticēt saviem spēkiem un saprast, ka labie darbi vienmēr atmaksājas.”