Viktorija Soņeca

Doktorantūras stipendijas “Timermaņa stipendija” ieguvēja 2020./2021. akadēmiskajā gadā.

Viktorija Soņeca studē Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktora studiju programmā “Tiesību zinātne”, un minētās stipendijas ietvaros tiks izstrādāts pētījums “Tehnoloģiju ietekme uz suverēna gribu”.

Īsumā par pētījumu:

Pētījuma ietvaros jēdziens “tehnoloģijas” tiks skatīts kontekstā ar jēdzienu “mākslīgais intelekts”, kuru 1956. gadā ieviesa Džons Makartijs, tomēr sabiedrības plašāku atpazīstamību tas ieguva 1997. gadā, kad šaha mašīna Deep Blue uzvarēja pasaules čempionu Gariju Kasparovu. Pieminams, ka tādu pašu panākumu 2006. gadā atkārtoja Deep Fritz, ar 4:2 uzvarot Vladimiru Kramņiku, savukārt Saūda Arābija spēra soli tālāk un 2017. gadā piešķīra pilsonību cilvēkveidīgam robotam “Sofija”, tādējādi radot plašas diskusijas par mākslīgo intelektu un tā robežām. Tomēr, lai arī tehnoloģija, kurai tiek piedēvēta mākslīgā intelekta definīcija, pavērusi jaunas iespējas, kuras ne tikai uzlabo un atvieglo ikdienas dzīvi, bet arī veic sarežģītus uzdevumus daudz ātrāk un precīzāk nekā cilvēks, tajā pašā laikā uzsverams, ka, jo vairāk pieaug digitalizācija un tās ietekme uz cilvēka dzīvi, jo vieglāk cilvēks ir ietekmējams savu lēmumu pieņemšanā, kā arī tiesību realizācijā.

Viens no piemēriem, kas ilustrē minēto, ir darījumu veikšana interneta vidē. Piemēram, ir diezgan grūti atbildēt uz jautājumu, vai mūsu kā patērētāju izdarītā izvēle balstītas uz mūsu brīvo gribu, vai arī šī izvēle ir algoritmu piemeklēta ar, piemēram, Youtube, Instagram, Facebook, Netflix u.c. platformu starpniecību. Neapšaubāmi, ka personalizētās reklāmas atvieglo izvēles veikšanu, tomēr tajā pašā laikā tā vairs nav personas brīva izvēle, bet gan reklāmas, kura orientēta uz konkrētas personas preferencēm, ietekme, jo tā mudina pieņemt lēmumu par noteiktas preces /pakalpojuma iegādi.

Tāpat personas lēmums, bet, izdarot izvēli, piemēram, par ko balsot vēlēšanās, var tikt ietekmēts ar deepfake starpniecību, ņemot vērā, ka ar šādu aplikāciju, izmantojot tikai dažus attēlus, var atdzīvināt, piemēram, Monu Lizu gleznā, radīt iespaidu, ka jūs runājat Baraka Obamas balsī, vai arī to, ka kāds politiķis videoierakstā izsaka viedokli, kas ir absolūti pretējs tā iepriekš paustiem uzskatiem/pārliecībai, kas attiecīgi jau saistāms ar viltus ziņām (fake news).

Tādējādi, lai arī tehnoloģijas ir neitrālas pašas par sevi, tās var izmantot, lai radītu izaicinājumus mūsdienu demokrātijai, ievērojot to, ka atrodamies digitālo, sociālo mediju un “lielo datu” laikmetā. Minēto ilustrē sociālo tīklu izmantošana, piemēram, Brexit un Donalda Trampa kampaņās, lai tādējādi tiktu ietekmētu suverēna griba.

Tomēr uzsverams, ka, runājot par privātumu un brīvību veikt izvēli, nedrīkst likt šķēršļus arī tehnoloģiju attīstībai. Tas tā ir, jo tādējādi Eiropas Savienība, kur darbojas Vispārējā datu aizsardzības regula, kuras mērķis nav ierobežot tehnoloģiju attīstību, bet gan aizsargāt personas datus, varētu nonākt sliktākā stāvoklī nekā Āzija vai arī ASV, kur šī regula netiek piemērota. Norādīto ilustrē, piemēram, viena no pēdējām Eiropas Savienības Tiesas lietām C-311/18 Facebook Ireland un Schrems jeb tā sauktā “Privātuma vairoga” lieta, kurā secināts, ka ASV normatīvie akti nenodrošina tādu pašu personas datu aizsardzības līmeni, kāds tas ir Eiropas Savienībā, un tādējādi šāds nolēmums ir būtiski ietekmējis līdzšinējo datu pārsūtīšanas praksi uz ASV, apgrūtinot uzņēmumu savstarpēju sadarbību.  

Līdz ar to pētījuma ietvaros plānots izstrādāt kritērijus un priekšlikumus, lai ar tehnoloģiju starpniecību sasniegtais rezultāts būtu objektīvs, taisnīgs un caurskatāms, vienlaikus cenšoties atrast līdzsvaru starp tehnoloģijām un to piemērošanu, no vienas puses, un demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību aizsardzību, no otras puses. Minētais nozīmē, ka, definējot šos kritērijus, tiks paturēts prātā, ka tehnoloģijai, kas spēj pārliecināt, jāpalīdz un jāatvieglo cilvēka dzīve, nevis jāietekmē tā, t.i., lēmumu pieņemšanas procesā jātiek garantētai cilvēka autonomijai.