Kristīne Rotbaha

Studē: LU Humanitāro zinātņu fakultāte, Filoloģijas doktora studiju programma, folkloristikas nozare.
Hobiji: Iepriekšējo paaudžu zināšanu un prakšu fiksēšana, uzglabāšana un popularizēšana. Dzīvesstāstu vākšana un dzimtas vēstures izpēte. Gavilēšana vasarā, puzuru darināšana ziemā un dziedāšana visa gada garumā – tā ir daļa no nodarbēm, kas iekrāso dzīvi.
Raksturo: Praktiķe ar iekšēju nepieciešamību “rakt līdz saknei”, pragmatiska romantiķe ar labu intuīciju, krietnu devu paškritikas un lielu ticību labajam.  
Moto: Ripojošs akmens neapsūno.


Kristīne Rotbaha profesora Ernesta Felsberga piemiņas stipendiju 2 560 eiro apmērā ieguvusi 2014./2015.akad. gadā. Par sevi stāsta:

„Smejoties saku, ka studēju jomas, kas padara dzīvi vienkāršāku. Orientēšanās tiesībās krietni atvieglo dzīvi noteiktā sabiedriskajā iekārtā, savukārt folklora palīdz saskatīt atbildes uz ļoti daudziem gan ikdienišķiem, gan būtiskiem jautājumiem. Tas dzīves spirālveida cikls kļūst loģiskāks un arī interesantāks.

Folklorā esmu ne vien teorētiķe ar maģistra grādu, bet arī praktiķe. Darbojoties tradicionālās dziedāšanas grupā “Saucējas”, iespējams ne vien izdziedāt vai izdejot kādu tradīciju no visdažādākajiem Latvijas novadiem, bet arī izpētīt tās īpatnības, izprast, kādos apstākļos tradīcija radusies, kāds ir tās situatīvais pielietojums. Katras tradīcijas apguvei “Saucējas” atsevišķi izdala izpētes laiku gan arhīva materiālos, gan lauka pētījumos. Būtisko tradīcijā meklēju arī kopā ar LU HZF kolēģēm, gan dziedot, gan piedaloties fakultātes ārpusstudiju pasākumos. Arvien biežāk redzu, ka interese par tradicionālo kultūru sabiedrībā pieaug, tas priecē.

Mana profesija ir juriste. Vairākus gadus praktiski palīdzot cilvēkiem risināt ar mantojuma atstāšanu un saņemšanu saistītas problēmsituācijas, nonācu pie secinājuma, ka bieži risinājums meklējams nevis kādā likumā, bet tradīcijā - ja ne individuālajā, tad dzimtas vai pat kolektīvajā atmiņā. Tā radās interese izpētīt, kādas tiesiskās tradīcijas pastāv vai ir pastāvējušas tautā, ko par tiesisko regulējumu mantošanas sfērā vēsta latviešu folklora, ko ļaužu dzīvesstāsti. Man ir svarīgi uzlūkot folkloru kā vērā ņemamu nacionālo tiesību un cilvēku tiesiskās uzvedības avotu, izpētīt un pavēstīt citiem, ko tā vēsta un ko no tās varam gūt.

Esmu patiesi priecīga, ka mana interese un aizrautība ir novērtēta. Pateicos visiem un katram, kas lēma par atbalstu, piešķirot man profesora E.Felsberga piemiņas stipendiju! Tā ļaus vieglāk un veiksmīgāk tuvoties izvirzītajam mērķim. Lai to sasniegtu, nepieciešama liela iekšēja motivācija, un tā man piemīt, tomēr laba materiālā un morālā bāze ir krietns atbalsts veiksmīgai turpmākajai pētnieciskajai darbībai un virzībai uz akadēmiskajiem sasniegumiem.”