Rūta Kuzmane

Studē: RSU bakalaura studiju programma „Fizioterapija”.
Korporācija: „Daugaviete”.
Hobiji: Dejošana, fotografēšana, teātris.
Raksturo: Sarežģīta, laimīga, spītīga un sirsnīga.
Moto: Varu izdarīt visu, ko patiešām vajag.

Armīna Rūša piemiņas stipendiāte Rūta Kuzmane par sevi stāsta:

„Esmu Rīgā dzimis un audzis lauku cilvēks. Tāpat kā ezermalas pļavā jūtos daudz labāk nekā otro stundu lielveikalā, arī lielākā daļa pilsētu raksturojošo īpašību man ir svešas – tasi siltas tējas ar mājās gatavotiem cepumiem es novērtētu daudz augstāk nekā vakariņas smalkā restorānā. Nespētu gulēt, ja pa manu logu iekšā spīdētu ielas laterna, arī ar sekošanu pēdējiem modes kliedzieniem man nekad nav veicies, jo vienmēr bijuši savi uzskati par to, kā ir labāk. Tā vietā, lai jau mazai iemācītu līdzināties citiem, vecāki izvēlējās iemācīt censties un izvēlēties, kas ir manas centības vērts.

Tā gadus padsmit vēlāk tieši centība izrādījās galvenais, kas nepieciešams mācībām RSU, kur veiksmīgi esmu pabeigusi jau divus pilnus mācību gadus un atradusi savu profesionālo mērķi – kādu dienu kļūt par bērnu fizioterapeitu. Kaut gan priekšā vēl garš ceļš – divi kursa darbi šajā akadēmiskajā gadā un bakalaura darbs, nemaz jau nerunājot par maģistrantūru. Šis gads būs nozīmīgs ar to, ka pirmo reizi studiju laikā zinātnisko darbu ir atļauts rakstīt par sev interesējošu tēmu.

Tomēr ceļš cauri diviem pirmajiem augstskolas mācību gadiem nebūt nav bijis rozēm kaisīts, tādēļ, meklējot līdzīgi domājošus cilvēkus un nelielu dažādību citādi tikai ar mācībām piepildītajā ikdienā, iestājos korporācijā, kur atradu sabiedrību, kas uzskata, ka laiku var labi pavadīt arī bez dzērienu līdzdalības, ciena cilvēciskas vērtības un gana augstu vērtē cits citu, lai uzņemtos saistības uz mūžu. Tieši korporācijā radās iespēja piepildīt dažus citādi ar augstskolu grūti savietojamus sapņus, piemēram, dejošanu, dziedāšanu un teātra spēlēšanu, kas atsevišķi prasītu pārāk daudz enerģijas un laika. Tomēr katrai zelta maliņai komplektā nāk līdzi mākonis, jo mācības un korporācija kopā paņem tik daudz laika, lai tiešām neatliktu četrdesmit stundu nedēļā darbam, tādēļ sāku meklēt citas iespējas.

Zināju, ka konkurss uz stipendijām ir liels un prasības – augstas, tomēr atteikšanās piedalīties ne ar ko nav labāka par zaudēšanu, tādēļ mēģināju, un cerības attaisnojās. Tiesa, tagad viss ir nedaudz mainījies, jo patīkamajam pievienojies pienākums – uz korporāciju dodos ne vien sava prieka pēc, bet arī atbildības sajūtas pamudināta. Stipendija ir ne tikai atvieglojums ikdienai, bet arī papildus motivācija iesaistīties, palīdzēt un veidot jaunas idejas tieši korporācijā.”