Laima Matuzāle

Studē: LU, Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte.
Hobiji: Dejošana, volejbols, pasaules iepazīšana – ceļošana.
Sevis raksturojums: „Durvis ir atvērtas. Tu stāvi uz sliekšņa. Nē, - Tu esi gatavs iet pāri slieksnim; vismaz sirds jau ir ceļā, un sirds vienmēr sāk ceļu ātrāk, nekā plauksta uz durvju roktura vai kāja solim. Jo sirds zina mērķi. Tātad: durvis ir atvērtas un Tu esi ceļā.” – tā sevi raksturo Laima, izsakoties ar dzejnieces Maijas Laukmanes vārdiem.
Moto: Viss, kas notiek, notiek uz labu.


Par sevi Laima Matuzāle stāsta:

„Esmu rīdziniece, bet mana sirds jau kopš bērnības pieder jūras pilsētai, kura vistuvāk saulei – Saulkrastiem. Es mīlu jūras malu un ziemu, vienmēr gaidu pirmo sniegu. Ļoti mīlu savu ģimeni un tuvākos cilvēkus un uzskatu, ka ļoti patiesa ir A. Sent - Ekziperī atziņa, ka ir tikai viena patiesa greznība uz pasaules: cilvēcisku attiecību krāšņums.

Par savu saucu Rīgas Jāņa Poruka vidusskolu, kurā mācījos 12 lieliskus gadus. Skolas laikā man bija iespēja izmēģināt savas spējas dažādās interešu jomās – korī un ansamblī, volejbola komandā, teātra pulciņā un skolēnu padomē. Par to saku lielu paldies manai skolai!

Pēc vidusskolas absolvēšanas 2006.gadā uzsāku studijas LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē. Šī studiju virziena izvēle ir likumsakarīga, jo vienmēr esmu zinājusi, ka man patīk un arī padodas darbs ar cilvēkiem. Izvēlētais studiju virziens ir pedagoģija, kuru studēju bakalaura studiju programmā un šobrīd turpinu studēt pedagoģijas maģistra studiju programmā. Šobrīd esmu pētniece sava maģistra darba ietvaros.

Līdz ar studiju uzsākšanu aizsākās arī mana dalība LU studenšu korporācijā „Varavīksne”, kas bija nozīmīgs pagrieziena punkts manā dzīvē. Esot korporācijas biedre, esmu ieguvusi daudz vairāk nekā iesākumā vispār uzdrīkstējos cerēt, jo necerēju, ka šī mūža organizācija un dalība tajā kļūs par manis pašas un manas dzīves būtisku daļu, ar kuru lepojos. Jāsaka, ka tikai šobrīd - laikā, kad nākas izlemt, vai pēc maģistra grāda iegūšanas turpināt studijas, studējot doktorantūrā, vai uz laiku studijas pārtraukt, - arī apjaušu, ko nozīmē mūža organizācija un iespēja vienmēr piederēt Latvijas studējošajai sabiedrībai.

Esot studenšu korporācijā „Varavīksne”, arī uzzināju par Armīna Rūša piemiņas stipendiju un iespēju tai pieteikties. Esmu vairākkārtēja Armīna Rūša piemiņas stipendijas stipendiāte un grūti vārdos izsakāma un izmērāma ir mana pateicība LU Fondam un it īpaši Armīna Rūša stipendijas izveidotājam Robertam Rūša kungam par sniegto tiešām ļoti būtisko atbalstu un iespēju attaisnot man dāvāto beznosacījuma uzticību. Ja man jāsaka, kādēļ esmu izraudzīto stipendiātu pulkā, tad man vienmēr šķitis, ka īstās lietas ar cilvēku notiek īstajā brīdī, kad tas visvairāk ir nepieciešams. Iespējams, tā arī ir atbilde. Šo domu skaisti pateicis rakstnieks Paulu Koelju: „Ja kaut ko vēlies, visa pasaule slepus sadodas rokās, lai Tev palīdzētu”. Es esmu pateicīga un lepna, ka varu piederēt LU Fonda un Armīna Rūša piemiņas stipendijas stipendiātu pulkam!

Iespēja iegūt šo stipendiju man nozīmē būtisku atbalstu studijās, jo tas sniegtu iespēju kvalitatīvi studēt un veikt pētniecisko darbu, jo, manuprāt, tas iespējams, ja students nepievieno studēšanai arī statusu „strādājošais students”. Kā arī tas sniegtu man ļoti būtisku un prieku nesošu iespēju aktīvi darboties studenšu korporācijā „Varavīksne”, lai turpinātu realizēt jau aizsāktos projektus, kā arī uzsāktu jaunās ieceres, jo arī aktīva dalība korporācijā, manuprāt, iespējama studentam, kura prioritāte ir studijas.

LU Fondam kā vissenākajai mecenātisma idejas organizācijai Latvijā vēlos novēlēt turpināt pilnveidot aizsāktās brīnišķīgās tradīcijas, kas stiprina Fonda saikni ar mecenātiem un stipendiātiem! Arī LU Fonds ir mūža organizācija, ko pierāda nu jau otrais pasākums – stipendiātu-absolventu salidojums.”

2011. gadā Laima aizstāvējusi maģistra darbu par tēmu "Masu mediji kā būtiski jauniešu karjeras izvēles veicinātāji".