Linda Pilāne

Nodibinājums Latvijas Universitātes fonds darbojas kopš 2004.gada un ir respektabla filantropijas organizācija, kura rūpējas par izciliem, centīgiem (arī ar nepietiekamu materiālo nodrošinājumu) studentiem, maģistrantiem, doktorantiem, pedagogiem, zinātniekiem un ar izciliem izglītības, zinātnes un kultūras darbiniekiem sadarbībā ar izglītību atbalstošiem mecenātiem un partneriem.

Filantropija – nesavtīga izglītības, zinātnes, mākslas, sporta un kultūras finansiāla, materiāla un informatīva atbalstīšana.

LU fonda mecenāts – nesavtīgs izglītības, zinātnes, mākslas, sporta un kultūras atbalstītājs, sniedzot finansiālu, materiālu vai informatīvu artavu.

Stipendiju pamatkapitālu veido augļi no līdzekļiem, kas iegūti 2001. gadā, pārdodot pirmpirkuma tiesības USD 5 000 000 apmērā, kā arī atbalsts, ko atvēlējuši mecenāti no visas pasaules, kuri apzinās un novērtē izglītības nozīmi kā garantu tautas attīstībai un labklājībai.

Lielākie mecenāti: Kristaps Morbergs, Kurts Hāgens, Roberts Hiršs, Minna Matilde Vilhelmīne Petkevičs, Kārlis Karps, Jānis Dāvis, Nippona fonds, IBM, Eduards Zariņš, Irma un Jānis Eglīši, Andrejs Jurgens, SIA "Mikrotīkls".

Vīzija - ikvienai ar izglītību, zinātni un kultūru tieši saistītai talantīgai, zinātkārai un ar nepietiekamu materiālo nodrošinājumu personībai Latvijā ir iespēja iegūt starptautiski atzītu augstāko izglītību neatkarīgi no viņa sociālā vai materiālā stāvokļa un realizēt projektus, kas rada jaunas intelektuālās vērtības, izmantojamas zinātnes, sabiedrības un tautsaimniecības attīstībā. 

Misija - kā vissenākajai filantropijas idejas organizācijai Latvijā kopt šīs tradīcijas, tuvinot izglītības ieguvi uz zināšanām balstītā sabiedrībā Latvijai.

Moto - nesavtīgs atbalsts izcilai izaugsmei.

Virsuzdevums - atbalstīt ar izglītību, zinātni un kultūru tieši saistītās izcilas, centīgas un ar nepietiekamu materiālo nodrošinājumu personas – Latvijas attīstības un izaugsmes garantu nākotnē – ceļā uz pilnvērtīgu augstāko izglītību.

Vērtības: Izcilība. Uzticamība un gods. Pēctecība un tradīcija.

Linda Pilāne prof. Ernesta Felsberga piemiņas stipendiju (700 eiro) ieguvusi 2000./2001.ak. gadā, studējot LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes 4.kursā.

Raksta fragments no laikraksta „Lauku Avīze” (20.03.2001.):

„Linda Pilāne ir 2000.gada rektora E. Felsberga stipendijas laureāte. LU Lindai piešķīra 500 latu stipendiju, jo viņai ir teicamas sekmes un viņa bez atlīdzības strādājusi kādā bērnunamā. Pašlaik Linda ir skolotāja Rīgas 69.vidusskolā.

— Kā tu raksturotu pati sevi?
— Bērnībā biju nopietns, noslēgts meitēns, kurš dzīvoja savā iekšējā pasaulītē, bet šodien esmu laimīga sieviete, kura ārkārtīgi mīl dzīvi. Es nekad neesmu tiekusies pēc panākumiem. Es vienkārši paļaujos, un man sanāk. Ne jau stipendijas dēļ es labi mācos. Pēc dabas esmu apzinīga, zinātkāra, komunikabla un, to visu mērķtiecīgi sasummējot, esmu nonākusi pie šā rezultāta.

— Vai savu kandidatūru stipendijai pieteici pati vai tevi kāds izvirzīja?
— Manu kandidatūru izvirzīja Studentu pašpārvalde un Tēlotājas mākslas katedras vadītājs. Kāpēc? Uzskatu, ka izvirzītajām prasībām atbildu... Vispār negribu sev “dziedāt slavas dziesmas”. Man līdz šim ir bijis visai spraigs dzīves ritms, vienkārši neatlika laika apcerei par to, vai man stipendiju piešķirs vai ne. To, kas bija atkarīgs no manis, biju izdarījusi. Pārējo risināja liktenis.

— Kas un cik lielā mērā kopš brīža, kad saņēmi stipendiju, ir mainījies tavā dzīvē?
— Nu varu iegādāties sen noskatītas un vajadzīgas lietas – grāmatas, žurnālus. Šī naudas summa ļaus man ātrāk piepildīt savus sapņus par tālāko izglītošanos.

— Tu esi strādājusi bērnunamā?
— Kādu brīdi vienlaikus strādāju gan bērnunamā, gan vidusskolā. Nespēju visu apvienot. Izvēlējos par labu kultūras vēsturei. Rezultātā nu jau trīs mēnešus bērnunamā vairs nestrādāju. Tagad mana darbavieta ir Rīgas 69.vidusskola, kur esmu kultūras vēstures skolotāja 11. un 12.klasēm. Bērnunamā strādāju, jo gribēju saprast, kāda īsti ir atšķirība starp dzīves pabērniem un ģimenes bērniem, cik liela ir viņu motivācija patstāvīgai darbībai. Tas bija ārkārtīgi interesants, bet grūts darbs.

— Kas būs nākamais solis tavā ceļā uz panākumiem?
— Man ir daudz plānu. Esmu avantūristiskas dabas cilvēks – kāds pamet ideju, un es jau esmu procesā iekšā... Vienīgais līdzeklis, kā gūt panākumus, – censties būt tam, kas esi.”