Laura Dapševiča

Laura Dapševiča ir LU Biznesa, vadības un ekonomikas 1. kursa bakalauru studiju studente, kura 2021./2022. akad. gadā saņem M.M.V. Petkevičs piemiņas stipendiju.

Iepazīsti Lauru! 

Pastāsti par sevi! Kas ir tavs lielākais talants un nozīmīgākie sasniegumi līdz šim?  

Šogad uzsāku studijas LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātē, programmā “Biznesa vadība”. Sevi uzskatu par daudzpusīgu cilvēku, un kā lielāko talantu varētu minēt spēju iedziļināties visdažādākajās jomās, sākot no automobiļiem, fotografēšanas un mūzikas līdz pat visuma likumsakarībām, filozofijai un paleontoloģijai. Nevaru nepieminēt arī novadpētniecību, kas ir mana sirdslieta, un pati nāku no Rankas Gulbenes novadā. Vidusskolā esmu bijusi Latvijas – Japānas apmaiņas programmā, vadījusi skolēnu mācību uzņēmumu, aktīvi piedalījusies mācību olimpiādēs.  

Ko tev nozīmē stipendijas iegūšana?  

Pirmkārt, tā kalpos kā motivācija sasniegt savus mērķus. Tomēr vēl būtiskāks aspekts ir iespēja pilnvērtīgi pievērsties studijām, ko es bez šīs stipendijas nespētu paveikt.  

Kāda ir tava dzīves misija, sūtība?  

Latvijas izaugsmes veicināšana. Mēs dzīvojam brīnišķīgā zemē un paši esam atbildīgi par tās nākotni. Tā kā mani interesē uzņēmējdarbība, vēlos izveidot veiksmīgu uzņēmumu šeit, Latvijā. 

Kādu grāmatu (-as) tu ieteiktu izlasīt citiem stipendiātiem?  

Viļa Vītola pārdomu grāmatu “Savējiem”. Tā pilnībā mainīja manu skatījumu uz mūsu valsti, tās cilvēkiem un nākotnes iespējām. Īsāk sakot, tā ir pamatīga patriotisma deva. 

Kādu kinofilmu (-as) tu ieteiktu noskatīties citiem stipendiātiem?  

Visas animācijas filmas no sērijas “Šreks”. Nē, tas nav joks! Lai gan bērnībā jau redzētas, tomēr tagad jau ar pavisam dziļākām dzīves mācībām. Ne visiem varoņiem ir jābūt ideāliem un pēc sabiedrības uzskatiem pareiziem, lai paveiktu dižus un cēlus darbus. Tieši tas, tās skatoties, mani uzrunāja. 

Kāds ir tavs dzīves sauklis?  

DZĪVE NAV NOPIETNA. Dzīve ir piedzīvojums, ceļojums, iespēju okeāns. Nebaidies pārdroši sapņot, darīt citādāk un pasmieties par savām kļūdām, jo tieši no tām, patiesību sakot, iemācāmies visvairāk.