Aleksejs Gaļperns

Aleksejs Gaļperns, LU TF doktora studiju programma "Teoloģijas un reliģiju zinātne".

Pētījums: "Mt 28:18-20 interpretācijas vēsturē, teoloģiskajā apziņā un liturģijā Baznicā IV gs."

Teksts Mt 28:18-20 joprojām tiek bieži apspriests zinātnes pasaulē. Šī perikope rosina dažādus jautājumus un rada interpretācijas problēmas, turklāt tā ieņem nozīmīgu vietu teoloģijas, liturģijas un Baznīcas misijas vēsturē. Džons Meijers, uzsākot minēto pantu izpēti, raksta: «Bībelē ir lieliski teksti, kas pastāvīgi rada diskusijas un izpēti, bet tos nevar viennozīmīgi atrisināt. Mt 28:16-20 šķiet šāds teksts. Turklāt zinātnieki ir vienisprātis, ka šiem pantiem ir galvenā nozīme.»  Ādolfs Harnaks šo tekstu sauca par augšāmceltā Jēzus Kristus "manifestu".

Teksts Mt 28:18-20 ar nelielām variācijām ir apliecināts lielākajā daļā agrīno manuskriptu. Manuskripti, kuros šie panti ir atrodami, ir – א (codex Sinaiticus - IV gs), A (codex Alexandrinus - V gs.), B (codex Vaticanus - IV gs.), D (codex Bezae Cantabrigensis, V gs.), W (codex Washingtonianus - V gs.), K (codex Cyprius – IX gs.), Г (codex Tischendorfianus IV – X gs.), Δ (codex Sangallensis – IX gs.), miniskulās 33, 565, 892, 1241 (IX – XII gs.), miniskulās ģimenes ƒ¹ un ƒ¹³, un citi, no kuriem lielākā daļa ietilpst tā saucamajā MajT (Majority Text grupā). Ārējie pierādījumi pār Mateja 28:18-20 iekļaušanu Mateja evaņģēlijā. Šis teksts arī iekļauts Mateja evaņģēlija beigās kritiskajā izdevumā Nestle Aland 28. Ārējie pierādījumi par Mt 28:18-20 iekļaušanu Mateja evaņģēlijā.

Daudzi zinātnieki uzskata, ka šīs teksts tikusi iekļauts Mt vienā no vēlākām redakcijām. Pamatu šādam uzskatam redz, ka nekur citur Jaunajā Derībā Jēzus neatkārtoja pavēli kristīties Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Nekur citur Jaunajā Derībā kristības nav saistītas ar māceklību. Trīsvienīgo formu kristībās neatkārto nedz Apustuļu darbu grāmata, nedz apustulis Pāvils.

No otras puses, neskatoties uz to, ka JD nav trīsvienīgās kristību formulas, izņemot Mateja (28:19), tās agrīnā tradīcija ir saskatāma paralēlēs ar citiem agrīnās kristīgās literatūras avotiem. Corpus Paulinum skaidri parāda, ka Kristus dzīves un nāves notikumu trinitārā interpretācija, kurā ir iesaistīts arī Dievs Tēvs un Svētais Gars, ir atrodama Jaunās Derības agrākajos tekstos (1.Kor., 12: 4-6 un 2.Kor., 13: 13). Didahē, kuru daudzi zinātnieki attiecina uz mūsu ēras 1. gs. beigas vai 2. gs. sākumu, ir noteikts kristīt “Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā” (Did. 7, 1-3), kaut arī kristības Tā Kunga vārdā tiek uzskatītas par līdzvērtīgām (Did. 9, 5) ^.

Justīns Moceklis (apt. 100.–165.g.) apliecina kristību trīsvienīgo formulu: “Tad mēs viņus aizvedam tur, kur ir ūdens, un viņi atdzimst, tāpat kā mēs esam atdzimuši, tas ir, tad tiek mazgāti ar ūdeni Dieva Tēva un Visuma Valdnieka un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus, un Svētā Gara vārdā” (Apolog I, 61) Irēnejs no Lionas (apt. 130.–202.g.) grāmatā “Pret ķecerībām” raksta: “Dodot mācekļiem spēku atdzemdināt Dievā, Viņš tiem sacīja:“ Tātad, ejiet un māciet visas tautas, kristot tās Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā"." (Trešā grāmata, XVII, 1).

Prakse kristīt cilvēkus Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā bija izplatīta arī II gadsimta gnostiķu vidū. Aleksandrijas Klements (150.-215.g.) grāmatā "Izraksti no Teodota darbiem" apraksta Valentīna skolas idejas par kristības nozīmi. Viņš citē: “Galu galā tas, kurš pats ir kristīts Dievā, tuvojas viņam un saņem “spēku samīt skorpionus un čūskas”, tas ir, ļaunuma spēkus. Tāpēc viņš pavēlēja apustuļiem: "Ejiet, sludiniet un kristiet ticīgos Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā." Viņā mēs atdzimām, paceldamies augstāk par visiem citiem spēkiem” (76, 2–4).Un tālāk: “Tas, kurš nes Tēva, Dēla un Svētā Gara zīmogu, nav pakļauts citiem spēkiem, jo ar šiem trim vārdiem viņš ir atbrīvots no pazudināšanas trīsvienības spēka. “Iepriekš nesis miesīgu tēlu, bet tagad - debesu attēlu” ”(80, 3).

Tādējādi var secināt, ka kristību trīsvienīgo formulu baznīca pazina I gadsimta beigās un II gadsimta sākumā, un tās klātbūtne Mt ir visnotaļ autentiska. Varbūt iemesls, kāpēc mācekļi agrīnajā baznīcā, kā to atklāj evaņģēlists Lūks un apustulis Pāvils, nav kristījušies ar trīsvienīgo formulu, bija tāds, ka viņi to neuztvēra kā fiksētu rituāla formulējumu.

Lai atbildētu uz iebildumu, ka kristības nekur citur JD nav saistītas ar māceklību, atkal ir nepieciešams ņemt pierādījumus no Didahē grāmatas, kurā atrodama prasība, ka kristāmie ir vispirms jāapmāca doktrīnas jautājumos. Tajā ir dots šāds norādījums: “Sākotnēji to visu izteikuši, kristiet...” (Did. 7, 1). Iepriekšējās sešās grāmatas nodaļās Didahē māca par diviem ceļiem - dzīves ceļu un nāves ceļu. Sestajā nodaļā teikts: “Esi piesardzīgs, lai neviens tevi nenovirzītu no šīs mācības ceļa, jo tāds cilvēks māca ārpus Dieva” (Did. 6, 1). Tādējādi kristības prakse, kas 

apvienota ar māceklību, atrod apliecinājumu Baznīcas agrīnajās tradīcijās, un to var uzskatīt par autentisku Mt 28:19-20.

Atrodamas arī iekšējas liecības, kas atbalsta Mt 28:18-20 iekļaušanu Mt noslēgumā. Deivids Bošs apgalvo, ka “valodas ziņā“ Lielā Pavēle ”iespējams, ir Evaņģēlija fragments, kas visprecīzāk atbilst Mateja stilam: katrā fragmenta vārdā un izteicienā ir saskatāma pirmā evaņģēlija autora personība”. Mt 28:20 Jēzus saka: “..un, redzi, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām”, kas saskan ar Mt 1:23, kur teikts par “Dēlu, kuru sauks Emanuēlu, „tulkojumā: Dievs ir ar mums””. Mt 28:18 augšāmcēlies Jēzus saka: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes”, un šie vārdi atgādina par velna izaicinājumu Jēzus kārdināšanas laikā tuksnesī, par ko lasām Mt 4:8-9: “..rādīja viņam visas pasaules valstis un to godību, un sacīja: „To visu es tev došu, ja tu nolieksies manā priekšā un mani pielūgsi”. Mt atrodami pieci lieli Jēzus mācības segmenti, bet Mt 28:19-20 ir teikts: “..tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis” un “dariet par mācekļiem”. Jēzus savu pirmo mācību stundu kalnā sniedz tā sauktajā Kalna sprediķī (Mt 5.-7.) un pabeidz Savus norādījumus kalnā Galilejā (Mt 28:16).

Tādējādi fragments Mt 28:18-20 ir Mateja evaņģēlija kvintesence. Šis perikopes kā secinājums ir loģisks noslēgums un apkopojums tam, kas iepriekš tika teikts Mt. Deivids Bošs secina, ka "viss Evaņģēlijs mūs noved pie šiem noslēguma pantiem: šeit savienojas visi pavedieni, ko Matejs audis savā audumā no pirmās nodaļas līdz pēdējai".

Ja I un II gadsimtā Mt 28:18-20 teksts biežāk tika interpretēts kristību kontekstā, tad, sākot ar III gadsimtu un it īpaši IV gadsimtu, ši perikope spēlē visai nozīmīgu lomu diskusijās par Trīsvienību.

Pētījumā tiek izmantota vēsturiski kritiskā metode, kā arī metode teksta ietekmes uz vēsturi izpētei (Wirkungsgeschichte), lai atrastu teksta vietu vēsturiskā kontekstā, redzētu tā interpretācijas attīstību un izprastu vēstījuma būtību IV gadsimta Baznīcā. Manuprāt, tēma par Bībeles tekstu ietekmi uz vēsturi (Wirkungsgeschichte) šodien ir aktuāla. Vārds "Wirkungsgeschichte" tiek tulkots kā "iedarbības vēsture", "ietekmes vēsture". Pētījumos Wirkungsgeschichte metode tika izmantota nesen. Tai ir liels potenciāls jaunam skatījumam uz Bībeles tekstu tradicionālo lasīšanu, jo tā ietver ne tikai Bībeles tekstu komentāru izpēti, bet arī tekstu ietekmi uz mākslu, liturģiju, sprediķiem, politiku, tas ir, uz jebkuru dzīves jomu. Wirkungsgeschichte metode ietver ne tikai oficiālās baznīcas atzītās dogmas, bet arī neatzītos Bībeles tekstu uzskatus un izmantojumu, piemēram, filozofijā, misticismā, baznīcas noraidītajās doktrīnās un praksēs.